Vieno ģimene un ticība. Četrus gadus vecais Valters (attēlā centrā) kopā ar savu deviņus gadus veco brāli Marku (pirmais no kreisās) un māsu Nikolu šajās Lieldienās būs kopā gan baznīcā, gan mājās. Pavisam nesen bērniem un viņu vecākiem Ingum Matisonam un Laurai Žvirbļai Gulbenes katoļu draudze ir kļuvusi par viņu otro lielo ģimeni. “Es saprotu, ka bērni augs un būs vēl gana dažādu problēmu, taču ticu, ka viņiem turpmāk dzīvē būs blakus kāds īpašs palīgs, atbalsts. Mūsu bērni pratīs uzticēties Dievam un būs brīvi no pagātnes iespaida, dažādiem aizvainojumiem, pratīs lūgt piedošanu un piedot,” “Dzirkstelei” saka Laura. Viņas un Ingus kopīgais dēls Valters, būdams neparasts, ir mudinājis vecākus aizdomāties ne tikai par dzīves materiālo, bet arī garīgo pusi. Vēlme sargāt un lolot dēlu vecākus pašus mudinājusi pārskatīt savu vērtību sistēmu un sakārtot dzīvi. Iznācis tā, ka patiesībā nevis Ingus un Laura atveda savu bērnu uz baznīcu, lai nokristītu, bet viņš sev līdzi ir vedis gan tēti un mammu, gan savu vecāko māsu Nikolu un savu vecāko brāli Marku.
Mīlestības bērns – kopīgais dēliņš Valters – ar savu nākšanu pasaulē pirms četriem gadiem gulbeniešiem Ingum Matisonam un Laurai Žvirbļai kļuvis par Dieva dāvanu.
Laura stāsta, ka dabiska bijusi viņas un Ingus vēlēšanās nokristīt dēlu, jo vairāk tāpēc, ka mazajam ir iedzimta kaite vienai rociņai. Palaikam zēnam ir jāizcieš sarežģīts ārstēšanas kurss. Vecāki gribēja, lai Valteram izturēt visus pārbaudījumus palīdz ne tikai viņu dotā svētība, bet arī Dieva aizgādība. Tas bija pirmais impulss, bet dziļāka atklāsme nāca vēlāk. Pagājušajā rudenī, kristot mazo, katoļu priesteris Māris Zviedris vecākiem esot pajautājis, kāpēc, viņuprāt, tas vispār ir jādara. Redzot mulsumu Ingus un Lauras sejās, garīdznieks paskaidrojis, ka kristīšana ir bērna pirmā iepazīstināšana ar Dievu un ģimenes uzdevums ir gādāt, lai šī saikne turpinātos.
Pārvarot aizspriedumus
Mēs un baznīca – par šīm attiecībām jaunā ģimene līdz tam nebija aizdomājusies. Laura pati nebija kristīta. Turklāt pāris, tāpat kā daudzi jaunie cilvēki šodien, dzīvo nereģistrētā laulībā, paļaudamies uz savu mīlestību, nevis Dievu, un ilgu laiku bija licies, ka ar to pietiek. Tomēr priestera Māra sacītie vārdi bija atstājuši iespaidu, pirmkārt, uz Lauru un iedrošinājuši viņu atnākt uz katehēzes kursu Gulbenes katoļu draudzes baznīcā, lai, kā sākumā licies, paplašinātu savu redzesloku. Tā bija arī profesionālā interese, jo Laura ir kultūrvēstures skolotāja un katolicisms, kā zināms, ir cilvēces kultūrvēstures sastāvdaļa. Tomēr izrādījās, ka ieguvums bija tik nozīmīgs, ka Valtera mammai gribējās uz baznīcu nākt vēl un vēl.
Redzot dzīvesbiedres ieinteresētību, viņai pievienojās arī Ingus, kurš vairs neaizbildinājās ar to, ka viņš ir pārāk aizņemts celtnieka darbā. Tieši Ingus bija tas, kurš mudināja Lauru divatā doties uz alfa kursu baznīcā, jo no saviem draugiem katoļiem jau bija dzirdējis, ka piedalīties šādā kursā ir interesanti. Ģimene sāka iesaistīties draudzes aktivitātēs. Ingus un vecākais dēls Markus, kuram ir deviņi gadi, ar prieku pieņēma uzaicinājumu piedalīties Ziemassvētku uzvedumā baznīcā. Ingus lika lietā arī savu muzikanta talantu. Laura atcerējās lūgšanas un Dieva dziesmas, kuras viņai kādreiz priekšā skaitījusi un dziedājusi vecmāmiņa Domicella. Vecākā meita Nikola, kurai ir deviņi gadi, iesaistījusies baznīcas bērnu vokālajā ansamblī. Visi šie garīgās dzīves notikumi bijuši tik īpaši, ka tos var salīdzināt ar saviļņojumu, kādu cilvēkā izraisa iemīlēšanās. Tas ir domugrauds, kas pieder reizē ar Lauru Gulbenes katoļu draudzē ienākušajai ģimnāzijas audzēknei Ancei Lauvai-Salnājai.
Meklējot Dieva klātbūtni
Aizvadītajos Ziemassvētkos arī Laura ir nokristīta katoļticībā un pēc šīm Lieldienām viņai pievienosies arī vecākā meita Nikola, kura šobrīd cītīgi apmeklē svētdienas skolu baznīcā. Tad visi ģimenes locekļi piederēs vienai ticībai un baznīcai. Taču Ingus un Laura ir sapratuši, ka ar to vien ir par maz. Viņi pēc astoņiem kopdzīves gadiem beidzot ir nodomājuši laulāties baznīcā un sākuši gatavoties šim svarīgajam lēmumam. “Abi ar Ingu satikāmies, kad katram jau bija pa bērnam. Mēs abi jau bijām dzīves sisti. Astoņus gadus nodzīvojot kopā, lai kā ir gājis, mēs esam daudz ko piedzīvojuši un pārdzīvojuši. Ir vēlēšanās, lai turpmāk visa mūsu ģimene būtu zem Dieva spārna, jo vēlamies pa dzīvi iet kā kristīgi cilvēki,” saka Laura. Kopā ar dzīves draugu viņa ir piedalījusies trīs dienu ilgās laulāto rekolekcijās, kur iepazinās ar citiem pāriem un to, kā viņi ikdienā risina dažādas problēmas. Laura ar Ingu labprāt dalās arī ar savu personīgo pieredzi un stāsta, kā kristīgais pasaules uzskats palīdz viņiem tikt galā dažādās konfliktsituācijās, kaut arī bieži vien apkārtējā situācija provocē dažādas negācijas. Par šo tēmu viņi šonedēļ bija lūgti runāt ar baznīcas kārtējā alfa kursa dalībniekiem.
Jaunā ģimene tagad mācās katru dienu mājās pulcēties kopā uz kopīgu lūgšanu. Viņa saka, ka tas ir brīnišķīgs, ģimeni vienojošs kopā būšanas prieks. Tieši tāpēc lielākie bērni no brīvas gribas atraujas no ierastajām laicīgajām nodarbēm, lai būtu kopā ar pārējiem, piemēram, pie saimes galda. Laura stāsta: “Mēs katru vakaru lūdzamies visi kopā. Tas ir brīdis, kuram nav noteikts konkrēts laiks, jo tam ir iekšēji jāsagatavojas. Ja pārējie kavējas, mazais Valters ir tas, kurš sauc visus kopā. Nesen pārsteigta biju, dzirdot, ka jaunākais bērns ir jau iemācījies un no galvas runā: “Tēvs mūsu, kas esi debesīs…” Gribējās raudāt.” Tajā brīdī Laura atcerējās, ka vecmāmiņa Domicella, kurai aprīlī apritēs 90 gadu, bieži ir atgādinājusi, ka diendienā lūdzas par Lauru un viņas ģimeni. Ticība tam, ka lūgšana reāli darbojas un maina cilvēku dzīvi, tagad ikdienā palīdz visai ģimenei. Ja mājās gadās kāds kašķis, mazais Valters tūlīt pat pārējiem atgādina: “Ir jāpalūdzas!”
Ingus un Laura tagad zina, ka tieši tuvo cilvēku lūgšanas viņiem ir palīdzējušas izturēt visus dzīves pārbaudījumus un ar Dieva žēlastību viņi visu izturēs arī turpmāk. Jaunā ģimene labprāt kopā dodas uz baznīcu un jūtas tur ļoti labi. Kad iestāsies siltāks laiks, mīļuprāt uz baznīcu līdzi tiks saukta arī Ingus mamma Janīna un Lauras vecmāmiņa Domicella.
Jāprot atvainoties un piedot
“Mēs ģimenē mācāmies cits citam pateikt: “Lūdzu, piedod!”,” saka Ingus un Laura. Turklāt ne jau tikai bērniem ir jāprot palūgt piedošanu. Arī vecākiem nav jābaidās atvainoties savu bērnu priekšā. “Bērni sajūsmā aplaudē, kad es saku vārdu “piedod”. Tas ir solis, kurš ir jāsper pretī. Reizēm nav viegli to izdarīt, bet vajag! Svarīgi ir to pateikt skaļi,” atzīst Laura. Viņa piebilst, ka neko necenšas uzspiest bērniem, neliek viņus “rāmjos”. Gan vecāki, gan bērni ikdienā samēro laicīgo dzīvi ar vēlmi ievērot Dieva baušļus, cenšoties izprast tos, lai soli pa solim ietu tālāk. “Mēs neesam paraugģimene. Mēs tikai mācāmies visi kopā,” saka Laura.
Lieldienu uzvedumā baznīcā šoreiz ir iesaistījušies tikai vecāki, viņu bērni būs skatītāji. “Mēs esam atraduši baznīcu, kas mūs visus ved vienā virzienā. Tas ir būtiski. Es saprotu, ka bērni augs un būs vēl gana dažādu problēmu, taču ticu, ka viņiem turpmāk dzīvē būs blakus kāds īpašs palīgs, atbalsts. Mūsu bērni pratīs uzticēties Dievam un būs brīvi no pagātnes iespaida, dažādiem aizvainojumiem, pratīs lūgt piedošanu un piedot,” saka Laura. Viņa bilst – ir jāprot pretstāvēt un nesalūzt, kad kāds no malas saka: kāda jēga iet uz baznīcu? Laicīgais cilvēks bieži vien iedomājas, ka ir noteicēji pār savu likteni. Kamēr veicas, viņam šķiet – lūgt Dievu ir pazemojoši. Viss var mainīties, sākoties likteņa izaicinājumiem. Taču Laura tic, ka par ikvienu neticīgo noteikti lūdzas kāds kristīgs cilvēks. Viņa pati taču ir piedzīvojusi, cik ļoti viņas dzīvi ir ietekmējušas katoļticīgās vecmāmiņas Domicellas lūgšanas.
Tāds ir ticības ceļš, pa kādu šo ģimeni ir aizvedis mazais Valters. Puisīša iedzimtajai kaitei vecāki ir meklējuši skaidrojumu. Bija laiks, kad viņi vainoja sevi un ticēja māņiem par “ļauno aci”. Taču tagad viss ir mainījies. Vecāki zina, ka Valters ir viņiem dāvāts, lai apstātos, aizdomātos un saprastu, kāpēc dzīvo šajā pasaulē.
