Gulbeniete Kornēlija Aule, kura dzīvo ielā ar skaistu nosaukumu – Saules iela -, savu vārdadienu svinēja vakar. Apsveikumus viņa saņēmusi gan kā Kornēlija, gan kā Nellija.
“Esmu dzimusi laukos – Madonas novada Meirānu pagasta “Lielmežnieku” mājās. Mani vecāki bija vienkārši lauku cilvēki, tāpēc vaicāju viņiem, kur man tādu vārdu izraudzījuši, jo nekur tuvējā apkaimē tāds nebija dzirdēts. Mamma stāstīja, ka mans tētis bijis par kalpu puisi pie saimniekiem, kuriem bijusi meita vārdā Kornēlija. Droši vien viņam meita bija iepatikusies. Atceros, ka arī tētis stāstīja, ka Kornēlija bijusi čakla un izdarīga meitene,” stāsta Kornēlija. Ilgu laiku viņa par šādu garu vārdu bijusi ļoti sašutusi, tāpēc vēlāk savām meitām devusi īsus vārdus – Laila un Dana. “Pat ģimenes draugi man ir pārjautājuši, vai tiešām mans vārds ir Kornēlija, jo tas figurē tikai dokumentos. Dzīvē sanāca labi, jo vīrs bija Mārtiņš, un mani sveica ne tikai kā Kornēliju, bet arī kā Nelliju,” smejas gaviļniece.
Visu mūžu – pie stūres
“Laikam vecāki manā vietā gaidīja dēlu, tāpēc arī dzīvē darbs iegrozījās vīrišķīgs. Jau bērnībā labprātāk ņēmu rokās zāģus un cirvjus, braucu ar ragavām un ratiem, tiem priekšā iejūdzot suņus. 1964.gadā atbraucu uz Gulbeni, lai sešus mēnešus mācītos šoferu kursos, jo Madonā tolaik nebija autoskolas. Pēc kursiem 25 gadus nostrādāju Gulbenes autokombinātā,” stāsta Kornēlija. Pirmā automašīna bijusi “GAZ 69” , ar ko Kornēlija piegādājusi cementu un smiltis Skolas ielā celtajiem namiem. Darba gadus viņa dēvē par skaistu, bet grūtu laiku. “Automašīnas bija bez apsildes. Ar vienām riepām braucām gan ziemā, gan vasarā, kamēr tās sadalījās. Man pašai bija jāizvēlas tāds braukšanas ātrums, lai neizraisītu avāriju. Tad sēdos pie “GAZ 51”. To nomainīja autofurgons. Visiem pilsētas veikaliem piegādāju pienu, sieru un citus produktus,” atceras Kornēlija.
Piedalās mākslas filmā
Kopā ar savu pēdējo automašīnu – mazo “UAZiku” – viņa filmējusies arī mākslas filmā “Klāvs – Mārtiņa dēls”. “Filmā ir tādi kadri, kur otrā rītā pēc kāzām visi kravas kastē brauc dziedādami pie meitenes. Es biju pie stūres, tikai filmā neesmu redzama. Lai gan šo kadru filmēšana prasīja tikai 15 minūtes, kopā ar aktieriem pavadīju divas dienas Valkas pusē. Filmas veidotājiem bija vajadzīga astoņdesmito gadu automašīna. Tā tika meklēta dažādos autokombinātos. Atrada mūsējo. Atbrauca pie manis uz mājām un piedāvāja filmēties. Ne jau bieži ir tāds piedāvājums,” stāsta Kornēlija. Ceļazīmi viņai uzrakstījusi Rīgas Kinostudija, bet par vienu dienu samaksāti 100 rubļi. Sieviete atceras arī šoferu kopīgos atpūtas pasākumus. “Mans vīrs arī bija šoferis autokombinātā, tāpēc mana mašīna vienmēr bija saremontēta,” smaida Kornēlija un rāda darbā nopelnītās medaļas – liecību sievietes darba novērtējumam. Kur tad vēl Goda un Atzinības raksti un fotogrāfija toreizējā Goda plāksnē Gulbenes pilsētas centrālajā skvērā. “Dzīvē galvenais – uz visu raudzīties pozitīvi,” piebilst Kornēlija.
