Skaisti un neaizmirstami ir mirkļi, kad vari būt kopā ar saviem klasesbiedriem. Tad visbiežāk skan jautājums: “Vai atceries?”.
Skaisti un neaizmirstami ir mirkļi, kad vari būt kopā ar saviem klasesbiedriem. Tad visbiežāk skan jautājums: “Vai atceries?”
Tāda pēcpusdiena bija 19.augustā, kad atkal satikās tie, kas vēl varēja atbraukt, jo laiks nav mazs – 58 gadi, kad atstāts sols Gulbenes valsts komercskolā.
Šoreiz mūsu vidū bija no Amerikas (Kalamazū) atbraukusī klasesbiedre Aina Lizenberga. Protams, uz ielas mēs paietu viena otrai garām, pat nepazīstot.
1944.gada vasarā, kad vācieši dzina no mājām laukā mierīgos iedzīvotājus, arī Aina Rubene (tā viņu sauca toreiz) kopā ar tanti atstāja tēva mājas – Stāmerienas “Līdumus”. Māmulīte palika mājās, jo cerēja, ka sagaidīs dēlu Jāni, kurš bija aizbraucis uz Liteni. Aina ar tanti nokļuva Kurzemē, tad Liepājā un ar kuģi aizbrauca uz Vāciju, kur dzīvoja bēgļu nometnēs. 1949.gadā Ainas māti izsūtīja uz Sibīriju.
Laiks mūsu klasesbiedres Olgas Krievas viesmīlīgajās mājās ritēja ļoti ātri, galdā netrūka nekā, jo pavāres mākslu rādīja klasesbiedre no Dobeles – Gita Simsone. Šīs dotības Gitai piemīt no bērnības.
Sirsnīgu paldies sakām Olgiņai, kura kā vistiņa katru gadu sasauc savus cālēnus kopā. Šoreiz mēs bijām deviņi.
