Studente saņem atteikumu no Gulbenes novada domes par galvojuma sniegšanu studiju un studējošam kredītam, uz kuru šajā pašvaldībā var pretendēt tikai tās personas, kuras ir no ģimenes, kurai ir piešķirts trūcīgās ģimenes (personas) statuss (saistošie noteikumi „Kārtība, kādā tiek sniegts Gulbenes novada domes galvojums studiju kredīta un studējošā kredīta saņemšanai”). Taču viens no atteikuma iemesliem ir tas, ka persona ir trūcīga! Tas ir absurds!
Ko tad es sajutu domes sēdes laikā 24.oktobrī, un vai man ir skumji par izteiktajiem viedokļiem un replikām, saņemot atteikumu un galvenokārt izjūtot pret sevi zināmu attieksmi?
Es vērsos pie novada domes kā sociāli neaizsargāta persona, kurai ir divi bērni, nācu ar savu redzējumu novada attīstībā, bet tiku domes sēdē publiski apsmieta. Nenācu uz sēdi ne stāstīt anekdotes, ne arī tās uzklausīt. Es stāvēju visu priekšā viena, biju bez atbalsta, un man tiešām nebija tik jautri kā citiem.
Komiteju sēdēs deputāti pieminēja iepriekšējo slikto pieredzi, esot par galvinieku studentiem. Man ir saprotamas pašvaldības bažas, jo arī man ir bijusi līdzvērtīga kāda slikta pieredze, bet man ir pozitīva sava personīgā pieredze kredītsaistību izpildē. Vai deputāti saprot, ka pašvaldība ir liela, tā izdzīvos, bet trīs cilvēki, nonākuši grūtā situācijā, var arī neizdzīvot?
Uzskatu, ka mans pieteikums netika izvērtēts pēc būtības, bet ir vienas personas ierosināts lēmums, kuru, domes sēdes laikā nolaižot galvas un paceļot rokas, atbalstīja gandrīz visi deputāti. To apliecina arī fakts, ka domes sēdē mūsu domes priekšsēdētāja Nikolaja Stepanova atbilde uz manu jautājumu, kāds ir priekšsēdētāja viedoklis par izskatāmo jautājumu, par manu lūgumu, skanēja šādi: „Esmu iepazinies ar lēmuma projektu. Citi priekšlikumi no deputātiem netika saņemti.” Vismazāk es biju gaidījusi, ka domes priekšsēdētājam nebūs sava viedokļa.
Man ir skumji par ne-lietišķiem izteikumiem, kas domes sēdē bija vērsti uz mani. Es tiešām nenācu uz sēdi, lai uzzinātu, ka „zeme ir apaļa”, tāda attieksme pret novada iedzīvotāju formālā vidē man nav saprotama un pieņemama.
Studentam, kas ir saņēmis valsts studiju kredītu un meklē tam galvinieku, pateikt, lai vispirms sakrāj un tad studē, manā skatījumā ir tas pats, kas pateikt pašvaldībai, lai tā neizmanto Sociālos fondus un struktūrfondus, kā arī neņem aizņēmumu no Valsts kases, bet vispirms sakrāj naudu savā budžetā un tad to izmanto novada attīstībai.
Es biju klāt arī visās pastāvīgo komiteju sēdēs, es pati dzirdēju deputātu diskusijas. Pamatojoties uz baumām un aizskarot manas cilvēktiesības, komiteja iestrādā atzinumā, ka doktorantūras studijas nav man primārais. Tad, atvainojiet, kas tad ir primārais? Vai tas ir pamest bērnus, atstāt novārtā un doties prom peļņā uz citu novadu, valsti? Tas ir tas, par ko deputāti „skaļi” nerunā. Un vai tad administratīva aktā nav jābūt atspoguļotam pašvaldības viedoklim par tās iespējām? Kā deputāti var zināt, kas man ir primārais? Man ir pašai sava vērtību skala, personiskā pieredze un galu galā pašai savi sapņi.
Vispārējā, profesionālā, augstākā izglītība un zinātne mūsdienās darbojas saskaņoti, mūžizglītības galvenais uzdevums ir radīt labvēlīgus apstākļus cilvēka personības izaugsmei atbilstoši individuālajām spējām, sekmēt tādu kompetentu profesionāļu tapšanu, kuri ir spējīgi pamatoti izvēlēties, īstenot un virzīt savu sociālo karjeru, pilnveidot meistarību. Zinātne un studijas doktorantūrā ir kļuvusi par nozīmīgu un virzošo daļu, to atbalsta valsts. Bet Gulbenes pašvaldība šobrīd nepiedalās valsts attīstības stratēģijā noteiktajām prioritātēm, pat uzskata, ka tas nav primārais. Doktorantūras studijas ir nozīmīgākā un virzošā daļa augstākajā izglītībā, akadēmiskā un zinātniskā personāla atjaunošanā, kuru Gulbenes pašvaldība neatbalsta. Kaut gan Gulbenes novada stratēģiskā plānā prioritāte ir Tehniskās koledžas izveide, tomēr tā netieši norāda, ka nebūs nepieciešami augsti izglītoti darbinieki tajā.
Es ieguvu pieredzi, kā tiek izskatīti privātpersonu iesniegumi Gulbenes novada domē.
Mans viedoklis: deputātu darbība vai bezdarbība attiecas uz visu novadu, personiskās intereses un personiskā vara te nevar būt noteicošā. Pieņemot jebkādus lēmumus, jābalstās uz tiesību normām un nedrīkst aizskart privātpersonas tiesiskās intereses. Man ir tiesības uz taisnīgi pamatotu lēmumu. Es vēlos godīgu, tiesisku pieteikuma izskatīšanu pēc būtības. Es vēlos, lai ievēlētie deputāti rūpīgi attiektos ne tikai pret uzņēmēju, iestāžu, biedrību iesniegumiem, bet arī pret iedzīvotāju iesniegumiem.
Diemžēl algotu darbu nestrādāju gadu, bet tas nenozīmē, ka sēžu bezdarbībā. Jā, es dzīvoju pieticībā, bet man par to nav jākaunas, es dzīvoju pieticībā ar bērniem, tāpat kā daudzas ģimenes. Man palīdz šobrīd Gulbenes bērnu dienas centrs „Atvērtās debesis”, kur palīdzu pagatavot zupu un ēdienu vairākiem trūkumā esošajiem bērniem un pretī saņemu siltas pusdienas arī saviem bērniem. Mani vairāk uztrauc pašvaldības noraidošā attieksme pret trūkuma cietējiem, kurus pilnībā vainot par viņu situāciju pašus nedrīkst, it sevišķi bērnus.
Man šobrīd nepieder ne finansiāla bagātība, ne ietekmējošā vara, bet man pieder mana labā griba.
Tādi izteicieni kā „tev jau ir vairāki diplomi, nav ko tev studēt doktorantūrā” vai netiešie ieteikumi pamest bērnus uz mani neiedarbojas, jo citādāk iepriekš manis iegūtajai izglītībai un profesionālajai un dzīves pieredzei nebūtu jēgas!
Es tiešām priecājos, ka ir cilvēki, kas apjautājās, kā man sēdē veicās, tas mani pat pamudināja uzrakstīt šo rakstu. Viedokļi, kurus es saņēmu, ir dažādi: „tu esi gudra, tu tiksi galā”, „tu esi muļķe, ka vērsties pie viņiem, nav jēgas”, „esi stulba, ka esi tāda Latvijas patriote”, „tu nu gan esi drosmīga, ka pastāvi par sevi”, „tu roc par dziļu un pārāk nopietni.”
Jā, tāda esmu: gan gudra, gan muļķe, gan drosmīga, gan stulba, gan nopietna. Mēs dzīvojam laikmetā, kur absolūti galvenais ir cilvēks.
