Pirmā ekskursija pa pilsētu sākas, un iespaidi pārspēj cerēto: zeltā atspīd daudzo piļu torņu kupoli, ūdeņu plašumi, daudzo tiltu margu čugunā kaltie tēli, dārzi.
6.
Pirmā ekskursija pa pilsētu sākas, un iespaidi pārspēj cerēto: zeltā atspīd daudzo piļu torņu kupoli, ūdeņu plašumi, daudzo tiltu margu čugunā kaltie tēli, dārzi. Viss ir pretstats tai pelēcībai un trūcībai, kam cauri vilciens skrēja līdz pat rītam. Pēterpils mani sagaida draudzīgi, un sirdī pierimst smeldze par tālo Latviju un mājām. Tomēr mazais nedrošības velniņš mani pavada, un ne tik ātri tas no manis atstāsies: “Kur man bija prāts?” – tā es domāšu vēl daudzas reizes, gan lidojot ar lidmašīnām īsajās brīvdienās, gan vilciena klaboņā ieklausoties.
Taču es esmu nonākusi norādītajā adresē, un – tavu prieku! Satieku pie mācību sekretāres dekanātā vēl vienu latvieti, meiteni, kas jau kārto dokumentus. Arī man viss rit kā pa diedziņu. Esam iereģistrētas lielajā studentu grāmatā. Nu jau divatā soļojam gar bezgala garu, augstu sētu, kas atdala institūtu un bērnu slimnīcas korpusus no ielas. Nejaušā satikšanās man kļūst liktenīga, visus gadus esmu ar Viku kopā, kā saka, priekos un bēdās. Kad garā un augstā mūra sēta beidzas, esam arī klāt. Studentu kopmītņu sešstāvīgā celtne gaida savus iemītniekus. Durvis te aizkrīt, te atkal tiek atvērtas. Divi nēģeri, iznākot pa durvīm, mums uzsmaida un pietur tās, lai varam ērtāk ar savām somām iekļūt šai valstībā, kas nu solās būt mūsu mājas. Uzskatām abus melnos vīriešus par labu zīmi. Arī tālākais norit vienkārši: kopmītnes komandants nesteidzīgā manierē, tomēr lietišķi izraksta caurlaides, “piešķir” istabu līdz ar atslēgu. Tukla mantzine pūkainā plecu lakatā dala gultas veļu: katrai studentei divas segas un palagi, vatains un spalvu spilvens. Matrači esot uz gultām. Saņemam arī spaini, tējkannu, reproduktoru un slotu. Vika ir apķērīgāka par mani un labu attiecību stiprināšanai uzdāvina veļas saimniecei “Laimas” šokolādi. Nu viņa atceras, ka mums ir stūra istaba, kas ziemā būšot auksta, un atvēl katrai pa jaunai, pūkainai segai.
Kad noskrapst piecdesmit devītās istabas durvju atslēga, mums nespēkā atšļūk rokas. Istaba ir piecvietīga, mēs esam pirmās tās iemītnieces. Piecas dzelzs gultas, tikpat vecu nakstskapīšu, divi plati un augsti logi nokūpējušiem stikliem. Stūrī skapis, telpas vidū galds un daži krēsli, tikpat bēdīgi apskapstējuši kā visa pārējā iedzīve.
