Istabas vidū pie griestiem pamanām arī pliku spuldzi, bez abažūra.
7.
Istabas vidū pie griestiem pamanām arī pliku spuldzi, bez abažūra. Tomēr jumts virs galvas ir, un mums arī pieder izvēle ieņemt labākās vietas istabas dziļākajā kaktā. Neesam vēl ne elpu atvilkušas, kad istabiņā viena aiz otras ierodas vēl trīs iztrūkstošās meitenes: Žeņa no Kaļiņingradas, Ludmila no Pievolgas, Irina no Ukrainas. Neliekas, ka būsim labi istabas biedri. Uzreiz redzams, ka mūsu latviešu mēle te būs kaitinoša, un arī man svešā kompānija nepatīk. Patiesībā jau sadzīvē apgūt krievu valodu mums nāks tikai par labu. Saprotu, ka ar daudz ko nāksies samierināties, un, jo ātrāk, jo labāk.
Ap sirdi kļūst priecīgāk, kad satiekam arī pārējos atbraukušos latviešus. Arī viņi, labākā gadījumā, kopā vienā istabā ir pa divi. Nekādas sarunas ar komandantu nav devušas rezultātus. “Nav paredzēts!” strikta atbilde.
Jau tūliņ pēc iekārtošanās savās jaunajās mājās apgūstam tuvākās apkārtnes ģeogrāfiju. Viborgas pusē, kur tagad mitināmies, nav tās greznības, kas priecēja acis centrā, taču par pilīm varēs priecāties brīvajās dienās. Kopmītnēm blakus ir stadions, vairāki pārtikas veikali, liels universālveikals. Viss te kļūs savējais, vajadzīgs tikai laiks, un tā man pietiks – seši gadi.
Jau ar pirmo mācību dienu katrs esam savā vietā, tas ir, savā grupā. Pavisam ir trīsdesmit mācību grupu, un es piederu pie divdesmit sestās – labs skaitlis, un tāds tas paliek visus gadus. Visi trīs simti studentu – pirmkursnieku ir sadalīti divās plūsmās, lai noslogotu mācību kabinetus priekšmetu katedrās gan rītos, gan pēcpusdienās. Tā rodas arī izdevība nokārtot savas “astes” jeb parādus. Lai cik neticami liktos, bet nekur ārpus savas grupas, kopmītnes istabas un latviešu sabiedrības neesmu grozījusies. Esmu braukusi mācīties, ne čupoties.
Arī pārējie latvieši izretināti – katrā grupā tikai viens ārzemnieks. Satikties mēdzam lekciju laikā, kad neviens neliedz sēdēt kopā un izrunāt uz sirds sakrāto krieviskumu. Par šo kopā turēšanos krievi mūs apskauž, taču tas ir minoritātes instinkts – nepazust lielās valodas straumē. Arī pie ārzemniekiem Baltijas meitenēm ir piekrišana, taču aizrauties ar sveštautiešiem ir kaitīgi, tam pat seko kāda dekanāta nozīmēta “modrā acs.” Pirmās ar nēģeriem pastaigāties pa ielu uzdrīkstas igauņu meitenes Kaja un Eva, kas noraksturo tumšos vīriešus īsi: “Jauki, kulturāli un bagāti vīrieši, kas prot mūs novērtēt.” Nekaunīgos krievu vārdus, ko reizēm izmet atraidītie puiši no pašu mājām, viņas prot neievērot vai liekas nesaprotot.
Jau no pirmā kursa es saprotu, ka studentu dzīve, kādu to biju iedomājusies savos sapņos Krievijā, nav tāda kā Rīgas studentijai.
Te nu, pieminot mājā palikušos savējos, jāsaka, ka visas aizdomas par savstarpēju neuzticību biju nolikusi malā un cerēju, ka, ja es esmu savam “balodim” ko vērta, tad, manuprāt, īsās un biežās tikšanās būs pietiekamas, lai paliktu kopā, bet, ja – nē, tad vispār laulībai nav nozīmes. Mēs viens otru nepratinājām un neizsekojām. Kā nerakstīts likums bija vēstule ik pārdienas, kāda telefona saruna un mani avioreisi apmēram divas reizes mēnesī. Viņa īslaicīgās aizraušanās, ja tādas bija, es piedevu un pieļāvu jau aizbraucot. Man nebija laika un vēlēšanās izturēties kā perētājai vistai. Par bērnu gan es nobirdināju ne vienu vien asaru. Man viņas ļoti trūka. Lai kompensētu šķirtību, sūtīju krāsainas kartītes ar bērnišķīgiem, pašas sacerētiem pantiņiem, un droši vien viņai radās iespaids, ka tā arī jābūt – vecmāmiņa ir māte, bet kartītes, kas atlido no tāluma, ir no kādas pasaku fejas.
Mūsu ģimenē laikam jau gēnos ir ierakstītas vecmāmiņu lielās prioritātes, kamēr mātes mācās augstajās skolās. Te jāpiezīmē, ka starp latviešiem un grupas biedriem es biju pirmos kursos vienīgā precētā sieva un māte, arī gados vecākā un tāpēc daudzās studentu ēverģēlības man vairs nepatika.
Pirmo reizi es lidoju ar toreiz moderno lidmašīnu IL – 18 uz meitiņas dzimšanas dienu astotajā septembrī. Mani pārņem tādas neprātīgas ilgas pēc savējiem, ka pēkšņi pametu visu un īsu brīdi pat neesmu pārliecināta, vai atgriezīšos.
