Jau esmu apguvusi pilsētas ģeogrāfiju un zinu, kā ātrāk tikt uz priekšu ar pazemes transportu metro.
8.
Jau esmu apguvusi pilsētas ģeogrāfiju un zinu, kā ātrāk tikt uz priekšu ar pazemes transportu metro. Nu es gribu pierādīt mājiniekiem, cik tuvu es atrodos, tikai piecdesmit piecas lidojuma minūtes. Uzzinājusi manu trako ideju tā uzreiz traukties uz Rīgu, Vika nolasa man morāli, kuras saturs ir brīdinošs, ka, ja tā turpināsies, nekas prātīgs no studijām nesanāks. Lai nu kā, bet es traucos uz lidostu. Man vajag risku, man vajag pašapliecinājumu. Pieci rubļi piecdesmit kapeikas – biļetes puscena ir kā radīta man – studentei. Tā es saslimstu ar šo lidošanas māniju un, pavirši rēķinot, nolidoju studiju laikā vairāk nekā divus simtus reisu. Man grupas biedri vēlāk ieteica uztetovēt uz ķermeņa par katru reisu un tūkstoš kilometriem vienu zvaigznīti. Ja tā būtu izdarīts, mana āda gan būtu raiba. Pirmā lidojuma laikā man blakus sēž kāds armijas virsnieks un, zinot, ka lidoju pirmo reizi, mani iedrošina. Laiks ir lidojumam labvēlīgs, nekādas gaisa bedres, viss norit bez starpgadījumiem. Tie mani piemeklē vēlāk, kad sasniedzu savu dzīvokli un uzskrienu ceturtajā stāvā, atrodu visu savās vietās: vīrs mājās, bērniņš aizmidzis. Tālo ceļu vējš mani ir atpūtis līdz tai laimīgajai zemes vietai, ko es labprātīgi biju pametusi, bet varbūt tāpēc mēs arī esam tik laimīgi… Pēc trīs laimīgām dienā es atgriežos savā mītnes zemē jau ar citām izjūtām: kā uz darbu pēc brīvdienām. Atvedu uz Pīteru arī lietas, kuru kopmītnē nebija, un pārliecinos, ka IL – 18 ir laba saite starp mājām un manu vēl svešo studentu pilsētu. “Velc, vilciņ, raudādams, kam apēdi kumeliņu,” es pie sevis dungoju, kāpjot ar ceļa somām uz savu istabu. No šī brīža manā mācību grupā neviens nebrīnās, ja es reizēm tieši no nodarbībām dodos uz lidostu. Es iepazīstu vairākus lidmašīnu komandierus, stūrmaņus un stjuartes. Reizēs, kad kasēs nav biļešu, mani sēdina kādā klusā stūrītī ne tik ērtā sēdeklī, kāds pienākas biļetniekiem, bet lidoju vienalga. Paredzēto ceļojuma piecīti, izkāpjot galapunktā, atstāju kā drošības naudu laipnajiem labvēļiem. Parasti ceļojuma laikā lasu no mājām atsūtītos latviešu žurnālus, lai atgūtos no krievu valodas dziļās ietekmes. Mīļāka par visu man kļūst lidmašīna. Tās ir nepārvaramas ilgas pēc mājām, kas mani dzen uz lidostu katru brīvu dienu, tas ir pienākums, kas liek atgriezties.
“Trakajiem likumi nav rakstīti,” bieži rezumē draudzene Vika, un viņai ir taisnība. Viņai nav ģimenes, un pirmo reizi uz mājām viņa brauc tikai pēc pirmās sesijas, kad es jau esmu “lidošanas veterāne”.
