Ceļa sākums.1. Pats iesākums. Ja cilvēks ilgstoši nav no sirds izsmējies vai izraudājis savas dzīves rūgtumu, dvēsele sāk pieglumēt, kļūstot vienaldzīga un auksta.
I daļa
Ceļa sākums
1. Pats iesākums
Ja cilvēks ilgstoši nav no sirds izsmējies vai izraudājis savas dzīves rūgtumu, dvēsele sāk pieglumēt, kļūstot vienaldzīga un auksta. Emocijas to iztīra, un uztvere atkal kļūst asa, un pasaule krāsaina. Emocijas ir jāizbrīvē.
Arī atmiņu dārzos pastaigas ir svētīgas, tās reizēm iemirdzas kā rasas lāses saules starā vai ledus kristāli ziemas pilnmēness naktī. Diemžēl atmiņā nepaliek viss, un daudz kas gadu plauktos ir putekļiem klāts. Reizēm gan māc šaubas, vai tā tiešām bija vai tikai izlikās. Pat savu dzīvi mēs atminamies tikai galvenajos vilcienos. Dzīves steigā paretam varam doties garākā ceļojumā uz savu pagātni un salikt no sīkām atmiņu drumslām mozaīku, kur bijušais mijas ar fantāzijas gabaliņiem.
Ziedojusi četrdesmit piecus gadus no mūža medicīnai un no tiem vairāk nekā trīsdesmit ārsta darbam, atskatoties atrodu daudz ko pārdomu vērtu un varbūt ievērības cienīgu lasītājam.
Varbūt paiesimies pa maniem atmiņu ceļiem tālu atpakaļ?
Man tikai jāatgādina, ka medicīna tik tiešām ir gan zinātne, gan māksla. Reizēm tā liekas arī tumša un bezgala sarežģīta lieta. Jāņem vērā, ka daudz ko par piedzīvoto saskarsmē ar slimniekiem un viņu piederīgajiem neuzdrošināšos izpaust. Tas paliek ārsta un slimnieka kopīgais noslēpums. Neiedziļināšos arī specifiskajos ārstniecības jautājumos.
Iepazinušies ar šo atmiņu stāstu, iespējams secināsiet, ka mēs, medicīnas darbinieki, esam tikai cilvēki un nekas cilvēcisks mums nav svešs.
Tieši šī sentence varētu būt visa turpmāk teiktā vadmotīvs. Dzīvē esmu novērojusi, ka citi cilvēki grib redzēt mediķos supercilvēkus, kas vienmēr gatavi savai misijai, neskatoties ne uz ko.
Tātad no paša sākuma.
Liekas, interese par medicīnu bija iezīsta jau ar mātes pienu. To, ko neizdevās dažādu sakritību dēļ sasniegt viņai, Liktenis nolēma man. Šādu medicīnas apsēsto ģimenēs parasti ir kāds traģisks notikums, kas rada interesi par medicīnu. Tā bija arī mūsu ģimenē: mammas māsa Ella slimoja ar tolaik maz izpētītu un arī tagad vēl pilnībā neizzināto slimību – izkaisīto sklerozi. Astoņus gadus mana vecāmāte līdz pat meitas aiziešanai mūžībā cilāja un kopa savu slimo, nestaigājošo, pieaugušo bērnu, kam bijusi arī sava dzīve: ģimene, meitiņa Lienīte. Un tad bija uzbrukusi slimība – pēkšņi un nežēlīgi satriecot visas ieceres. Ģimenes fotogrāfijās redzu Ellastanti sēžot augstā guļamkrēslā tuvinieku vidū, un kā caur miglu dzirdu viņas lēno, skandējošo, īpatnēji monotono runu, ko vēro dažkārt šīs slimības piemeklētajiem. Neviens viņai nespēja palīdzēt…
Nākotnē saskare ar medicīnas jautājumiem notika, kad man bija deviņi gadi. Mamma gaidīja manu brālīti. Es tolaik zināju, kur šis noslēpums ķermenī noglabāts. Par to mani informēja mamma, un es biju atradusi vecāku skapja atvilknē mazu grāmatiņu “Sievietes higiēna” un paslepšus izpētījusi, protams, daudz ko saprotot pa savam prātam.
Kad bija mammai pienācis laiks laist bērnu pasaulē un sākās pirmās sāpes, mani tēvs sūtīja ar velosipēdu uz divus kilometrus attālo medicīnas punktu pēc vecmātes, kas tad arī zināšot, kā rīkoties tālāk.
