Gulbenes pilsētas pensionāru biedrības valdes priekšsēdētājas Mirdzas Kušķes teikto pierakstījusi Malda Ilgaža
Pirms kāda laika Rīgā, Pensionāru federācijas domē, bija tikšanās ar veselības ministri Ingrīdu Circeni. Vienmēr visi daudz ko gaidām no tikšanās ar ministriem, tāpēc arī šoreiz federācijas veselības komisija bija rūpīgi strādājusi un sagatavojusi 14 jautājumus, uz kuriem mums bija ļoti būtiski iegūt atbildes.
Pensionāriem visi jautājumi, kas ir saistīti ar veselības pakalpojumu pieejamību, ir ļoti aktuāli. Viens no jautājumiem bija par to, lai pieejamība pie ģimenes ārstiem būtu risināta valstiski. Sapratu, ka no sociālā budžeta līdzekļiem var gaidīt palīdzību otrai medicīnas māsai. Īsti nezinu, kā tas ir pie mums. Zinu tikai to, ka ir šie ārsta palīgi. Gaišumu saklausīju ministres teiktajā, ka noteikti valsts meklēs līdzekļus, iespējams, no sociālajā budžetā atvēlētā “spilvena”, lai samazinātu līdzmaksājumu tiem pacientiem, kas ārstējas stacionāros. Mums šāda stacionāra nav, bet ir dienas centrs, kur tad, ja slimniekam centrā ir jāpaliek arī pa nakti vai pat vairākas dienas, šis maksājums ir diezgan liels. Man tas viesa cerību. Jautājām, vai tiek uzskaitīti šie līdzmaksājumi, kādiem mērķiem tos izlieto un tamlīdzīgi, bet ne jau uz visiem jautājumiem ministre var atbildēt. Iespējams, ka pensionāri par maz izmanto to medicīnas speciālistu pakalpojumus, pie kuriem var doties bez ģimenes ārsta nosūtījuma. Diskutējām arī par kompensējamajiem medikamentiem, norādot, ka tā visā valstī ir ļoti liela problēma, kas gaida aktīvu risinājumu arī no zāļu ražotāju puses. Kā vienmēr gribējās cerēt, ka valstī viss risināsies par labu cilvēkiem. Žēl, ka publiski nebija iespējas ministrei uzdot jautājumus par Gulbenes slimnīcas nākotni. Diemžēl man ir ļoti grūti spriest par to, kāpēc slimnīcas neslēdz līgumus ar valsti, kur ir tā šaurā vieta.
