Kā tas izskatās: Gulbenē tagad ikdienā andele arvien biežāk notiek ārpus oficiālā tirgus, uz ielas?
Ielu tirdzniecība nav nekas neparasts vai nepareizs. Taču Ministru kabineta noteikumi paredz, ka ielu tirdzniecība obligāti ir jāsaskaņo ar pašvaldību neatkarīgi no tā, vai tirgošanās notiek uz privātās vai pašvaldības zemes. Pašvaldība ir arī tā, kas “kontrolē un pārrauga kārtību ielu tirdzniecības vietās”.
Gulbenes novada pašvaldība ir izdevusi saistošos noteikumus par ielu tirdzniecību un tirgus statusa piešķiršanas kārtību. Šo noteikumu pielikumā ir nosauktas visas šobrīd pašvaldības akceptētās ielu tirdzniecības vietas katrā novada pagastā, kā arī Gulbenē. Pilsētā šādas vietas ir četras: Rīgas iela 34, 36, 38 – pretī puķu veikalam „Krāčukakts”; Ābeļu iela 8 – stāvlaukums pie veikala ”Maxima”; Nākotnes iela 2 – pretī veikalam „Supernetto”; Rīgas iela 46b (Jaunatnes parks), Līkā iela posmā no Rīgas līdz Gaitnieku ielai. Taču tas nenozīmē, ka tirgotāji var iet un pārdot preci uz savu roku. Vispirms ir jāvēršas ar iesniegumu Gulbenes pilsētas pārvaldē un jāsamaksā pašvaldības nodeva, kas atkarībā no pārdodamās preces sortimenta var būt no 0,50 līdz 10 latiem dienā. Maksātājs ir vai nu pats tirgotājs, vai arī ielu tirdzniecības organizators, kurš tiesīgs iekasēt gan pašvaldības nodevu, gan gan arī papildu maksu par savu organizatorisko darbu. Atļauju ielu tirdzniecībai pilsētas pārvaldē var saņemt dažādam termiņam.
Ir vai nav problēma?
Gulbenes novada domes priekšsēdētājs Nikolajs Stepanovs “Dzirkstelei” saka, ka savā ziņā tā ir problēma. Viņš šonedēļ to pārrunājis gan ar Gulbenes tirgus uzturētāja pārstāvi no SIA “Kalmes 5”, gan ar pilsētas pārvaldes vadītāju Jāni Nagli. “Ir drusciņ par traku, ka Gulbenē tirdzniecība norit visās malās,” saka N.Stepanovs. Problēmu šajā situācijā saskata arī Pārtikas un veterinārā dienesta Austrumvidzemes pārvaldes speciāliste Ārija Ločmele.
“Ne vienmēr Gulbenē tiek saskaņota tirgošanās vieta ielu tirdzniecībai,” no prakses zina teikt viņa. Arī higiēnas, produkcijas uzglabāšanas temperatūras prasību ievērošana ne vienmēr tiekot pienācīgi nodrošināta. Ā.Ločmele uzsver, ka par pienācīgu apstākļu nodrošināšanu ielu tirdzniecības vietās atbild tas, kurš devis atļauju šādai tirdzniecībai, tomēr vislielākā atbildība gulstas uz pašu preces tirgotāju.
“Kas tur tik briesmīgs? Ja uz stūra kāds puķes tirgo, tas nav slikti, tas ir skaisti. Ja ir iespēja pa ceļam uz darbu vai uz mājām nopirkt svaigas ogas, tas ir ērti. Bet, ja lupatas sāks tirgot uz katra stūra, tas jau būs apgrūtinoši, jo apģērbu neviens nepērk uz ātru roku,” domā novada būvvaldes galvenā arhitekte Daila Putniņa. Viņa ir pret rūpniecības preču tirgošanu uz ielas. Pēc arhitektes domām, tāda veida tirdzniecībai tomēr ir jānotiek tirgū.
Tirgotāji ir sadumpojušies
Otrdienas rītā “Dzirkstele” Gulbenē, Rīgas ielā, stāvlaukumā pie veikala “Maxima” saskatīja sešus ielas tirgotājus, kuri pārdeva ogas, dārzeņus, puķes un citu pašražoto produkciju. Iztaujājot viņus, noskaidrojās, ka no Gulbenes tirgus laukuma uz ielām tirgotāji pārcēlušies spiestā kārtā. Tirgū par iespēju pārdot savu preci esot bijis jāmaksā pārāk dārgi. Salīdzinājumam – tagad pilsētas centrā par aizņemto tādu pašu laukumu tiek prasīta tikai ceturtā daļa no tirgū noteiktās summas. Cik tieši viņa maksā, to tirgotāja “Dzirkstelei” neatklāja. Savukārt kāds cits pastāstīja, ka cena atkarīga no tirgojamās preces.
Uz privātās zemes veikalu “Maxima” un “Beta” priekšā tirgošanās stāvvieta maksājot aptuveni 5 latus dienā. Savukārt “Maximas” stāvlaukuma malā Ābeļu ielā ir pašvaldības zeme ar vēl lētākām vienreizējās ielu tirdzniecības cenām – lats par dienu. Tāpat kā tirgojoties uz ielas iepretim veikalam “Supernetto” uz pašvaldības zemes.
Kāda sieviete “Dzirkstelei” stāsta, ka žēlojusies Gulbenes tirgus vadībai, ka nespēj maksāt lielās nodevas, ka reizēm nemaz tik daudz nenopelna, cik jāsamaksā par tirdzniecības vietu. Uz to viņa dzirdējusi atbildi: “Tad ej, tirgojies zem ābeles.” Tā ir visiem tirgotājiem zināmā vietā netālu no tirgus – Vidus ielas malā.
Gulbenes tirgus organizatora – SIA “Kalmes 5” – pārstāvis Romāns Adamovičs “Dzirkstelei” saka, ka izrunāšanās par pārlieku dārgajām tirdzniecības vietu izmaksām ir nepamatotas. Jāmaksā ir tikpat, cik prasa tirgu organizētāji citās Latvijas pilsētās. Tāpēc par sacelto ažiotāžu viņš saka, ka tā ir grūti izprotama. R.Adamovičs norāda, ka šā jautājuma risināšana ir pilsētas pārvaldes kompetencē. Viņš uzskata, ka te ir jāiejaucas arī pilsētas sabiedriskās kārtības sargam.
Veidojas iekšējā konkurence
Gulbenē, kā zināms, vienīgo oficiālo pašvaldības ierādīto tirgu Rīgas ielā 65a jau gadu desmitiem ilgi organizē privātfirma – SIA “Kalmes 5”. Uzņēmums 12 reizes gadā pilsētā rīko ar pašvaldību saskaņotus gadatirgus. Tirgus atvērts arī ikdienā visiem, kas vēlas pirkt un pārdot. Pirms vairākiem gadiem pašvaldība pilsētā sāka pati rīkot vēl arī ikgadējo amatniecības izstrādājumu tirgu, kas ne reizi vien ir sakritis ar SIA “Kalmes 5” rīkoto gadatirgu. Par zināmu konkurentu stacionārajam Gulbenes tirgum katru gadu kļūst arī puķu tirgus kapusvētkos. Šī tirgošanās norit abu pilsētas kapsētu, bet jo sevišķi veco kapu malā. Arī šogad pilsētas pārvalde jau ar 23.jūliju sāks izsniegt atļaujas tirdzniecībai kapusvētkos, kuri Gulbenē notiks 28.jūlijā.
Bet nu jau otro gadu Gulbenē ir jauna tradīcija – katra mēneša trešajā sestdienā notiek pašvaldības aģentūras organizētais Zaļais tirdziņš, kas ieguvis ļoti lielu popularitāti. Aukstajā laikā šis tirdziņš norit veikala “Beta” telpās, bet labvēlīgākos laika apstākļos – Jaunatnes parkā. Tirgotāji ir apmierināti, ka prasītā maksa par tirdzniecības vietām ir saprātīga. Gulbenieši vēlētos, lai pilsētā Zaļais tirdziņš darbotos arī ikdienā. Tas nav iespējams, šā tirdziņa organizēšana ir laikietilpīgs un rūpīgs darbs, kas sākas jau mēnesi pirms katras Zaļā tirdziņa rīkošanas, “Dzirkstelei” skaidro Gulbenes tūrisma un kultūrvēsturiskā mantojuma centra direktore Iveta Kovtuņeko. Zemnieki esot viņu rosinājuši gatavot projektu mobilās Zaļā tirgus vietas izveidei. Taču šai idejai viņa redz vairākus pretargumentus: nav tādas vietas pilsētas centrā, kur šādu tirgu izvietot pastāvīgi, bet, ja būtu, inventāram vajadzētu nodrošināt apsardzi naktīs. Vēl viens aspekts – kur ir garantija, ka ikdienā Zaļā tirdziņa preci pirktu tikpat dāsni, cik tā retajās rīkošanas reizēs? Tirgotājs tomēr rēķinās ar zināmiem ieņēmumiem un dodas tirgoties tur, kur var pienācīgi nopelnīt, jo, kā uzsver I.Kovtuņenko, vairumam mājražotāju, amatnieku, zemnieku tirgošanās ar savu preci ir vienīgais viņu iztikas avots.
