Kā visām godājamām personībām, arī par Tirzas pagastskolas ilggadējo skolotāju un pārzini Andrievu Dzelzkalnu (1840 – 1926) saglabājušies arhīva dati var radīt vielu atsevišķām neskaidrībām un pieņēmumiem. Tomēr pārsvarā šie relatīvi bagātīgie materiāli iezīmē ārkārtīgi apzinīgu, atbildīgu, ļoti jūtīgu un vienlaikus nelokāmi apņēmīgu raksturu, kas nemēdz atkāpties no savas izpratnes par lietu kārtību, pat ja tā nenes tūlītēju taustāmu materiālu labumu un no cita redzes viedokļa var likties diskutabla. Amīcus me Plato, sed justitia magis amīca est! – Platons ir mans draugs, tomēr taisnība man dārgāka! Domājams, savu spītības un nelokāmības devu A.Dzelzkalns savos 53 skolotāja un audzinātāja darbā pavadītajos gados būs atstājis ne vien audzēkņos, bet arī sekojošās tirzmaliešu paaudzēs.
Šogad šim ievērojamajam vietējam sabiedriskajam darbiniekam aprit 175.jubileja. Zīmīgā kārtā tā seko pagājušajā gadā sabiedrībā plaši svinētajai dižā pedagoga Jāņa Cimzes 200. dzimšanas dienai. Kaut arī A.Dzelzkalns dzimis gadu pēc J.Cimzes semināra dibināšanas un viņu starpā ir apmēram paaudzes nobīde, arī sasniegtā formālās izglītības pakāpe un darbības horizonts atšķiras, tomēr abi ir viena laika cilvēki ar tuvu izpratni un darbības apstākļiem, kopīgs abiem ārkārtīgi patstāvīgi noietais pedagoģiskās atziņas ceļš.
Ja banalizējam un vienkāršojam, tad jebkurā sabiedrībā sastapsim mūžseno konfliktu starp materiālistu un ideālistu. Ko darīs viens, to neizbēgami nemūžam nedarīs otrs: „Zemes strādnieks nebūs, lai iet skolā!” Arī A.Dzelzkalnam savulaik neizdevās iestāties saimnieku kārtā, kaut iespēja un vēlēšanās bija un mājas jau nolūkotas, vien pietrūka līdzekļu. Un varam vien minēt, vai skolotāja gaitu mūža garumā izšķīra rakstura iezīmes vai tīri materiāli apstākļi.
Par A.Dzelzkalnu zināms, ka ar izcilām sekmēm beidzis Tirzas draudzes skolu un nokārtojis skolotāja eksāmenu, viņš iestājies skolotāja amatā 1858.gadā, sākumā pēc būtības darbodamies kā mājmācības pārraugs. No 1868. līdz pat 1911.gadam viņa darbība saistīta ar jaunuzbūvēto Tirzas pagastskolas namu, kur viņš bija skolotājs un skolas pārzinis, kur no 19.gadsimta septiņdesmito gadu sākuma dzīvoja arī viņa ģimene: sieva „skolas māte” Anna, dzimusi Treija, meitas Anna (tautasdziesmu vācēja) un Minna (rakstniece Tirzmaliete).
Viena tālaika skolotāja piesātināto ikdienu aizņēma ne vien tiešais skolas darbs, bet arī nereti līdzdalība vietējos pasākumos kā bērnu kristībās un ļaužu izvadīšanā. Turklāt kādu laika daļu aizņēma sarakste un satiksme ar citiem amata brāļiem, piemēram, kolēģi skolotāju Kārli Tarzieru, un arī saviem dzīvē tālāk uz priekšu tikušajiem skolniekiem (starp visatpazīstamākajiem ir Jānis Misiņš, Andrievs Niedra, Andrejs Priedkalns, Voldemārs Maldonis). Saprotams, vienu daļu laika paņēma arī iztikas jautājumi caur iesaistīšanos lauku darbos brāļa saimniecībā vai apkopjot nomātu zemes gabaliņu.
Atsevišķa sadaļa tālaika gaišāko prātu aktivitātēs bija kordziedāšana. Brālēna Kārļa Dzelzkalna vadītajā Tirzas korī līdztekus ar tādiem labi zināmiem vārdiem kā Jānis Straume, Jānis Misiņš darbojās arī A.Dzelzkalns.
Saskare ar Jāni Misiņu izpaudusies ne vien skolas un kora gaitās, bet arī grāmatu krāšanas jomā. Vēlreiz gribu atgādināt, ka A.Dzelzkalna grāmatu krājums (apmēram 100 vienības) ir J.Misiņa grāmatu krājuma un tātad arī Misiņa bibliotēkas pamatā. A.Dzelzkalnu par savu skolotāju atzinis arī pats J.Misiņš, kā cieņas apliecinājumu uzstādot 1931.gada vasarā vecajam skolotājam pieminekli Tirzas Kancēna kapos pateicībā no audzēkņa audzinātājam.
Pavisam pelnīti A.Dzelzkalns dēvēts arī par rakstnieku, jo blakus kādiem presē publicētiem dzejoļiem sarakstījis lugu „Sētā un gaitā”, kas izpelnījās sabiedrības atzinību 1. pasaules kara priekšvakarā un kara gados, stāstot par klaušu laiku pieredzējumiem. Lugas pirmizrāde notikusi Galgauskas Dziedāšanas biedrības namā 1909.gada 20.septembrī. A.Dzelzkalns vingrinājis spalvu arī kā publicists.
Kā grāmatnieks un sava īpašā viedokļa dedzīgs aizstāvis A.Dzelzkalns izvērsa arī aktīvu publicistisku darbību sava laika preses izdevumos, kaut skolotājiem sava amata saglabāšanas nolūkā tolaik ļoti silti tika rekomendēts neizpausties laikrakstos. Varbūt tieši tāpēc A.Dzelzkalna raksti presē tika parakstīti ar pseidonīmu Tirzmalietis. Te nu nonākam pie būtiska fakta, ka acīmredzot tēva lietotais pseidonīms ir arī viņa daudz plašāk pazīstamās meitas rakstnieces Tirzmalietes (Minnas Dzelzkalnes) pseidonīma pamatā, nomainot vien vārda galotni.
2011.gadā sakarā ar Tirzmalietes 135. jubileju jau tika mēģināts atdzīvināt sabiedrības apziņā šīs ģimenes un tās patriarha sabiedrisko devumu (skat. rakstus „Dzirkstelē” 2011.gada 11.jūnijā un 1.oktobrī), kā arī tika rosināts nosaukt Tirzas skolu par A.Dzelzkalna Tirzas pamatskolu. Tomēr ierosme spītīgi palika nesadzirdēta un pilnīgi bez jebkādas atsauksmes!
A.Dzelzkalns un viņa kūsājošā sabiedriskā darbība tomēr būtu pelnījusi atsevišķu pētījumu, kas būtu viens no stūrakmeņiem stāstā par Tirzas pagastu un tā ļaudīm. Taču, pat ja pētījums arī nekad netaps, tad lai šis raksts ir sveiciens ievērojamajam tirzmalietim viņa lielajā jubilejā! Tāpēc, ka bez A.Dzelzkalna darbības izpratnes un izvērtējuma Tirzas mozaīka nevar būt pilnīga!
Domājams, tirzmaliešiem nekādi nevarētu kaitēt un arī nesagādātu nekādas problēmas savākt zināmu summu, lai pie kāda prasmīga mākslinieka pasūtītu mazu bronzā kaltu A.Dzelzkalna ģīmetni izvietošanai pamatskolas nama vestibilā blakus vēsturiskajām uzejas kāpnēm. Šis ir vīrs, kam pieder izcili nopelni ne vien pagasta, bet arī Latvijas labā. Paši galvenie no tiem ir 53 gadi Tirzas izglītības darbā, līdzdalība Misiņa bibliotēkas tapšanā un būtiska ietekme Tirzmalietes rakstnieces gaitā. Būtu skaisti, ja viņa darbu pieminētu dzimtā Tirza. Pieminot un pagodinot viņu un citus nozīmīgus tirzmaliešus, ieguvēji būtu mēs visi!
