Liteniete Astrīda Dzērve, kura pēc izglītības ir skolotāja, no darba brīvajā laikā, ņemot talkā vēlas vakara un nakts stundas, prot uzburt ļoti garšīgas un skaistas tortes, tāpēc nav nekāds brīnums, ka, piedaloties pirmajā konkursā “Latvijas lauku torte 2011”, ko rīkoja pavārs Mārtiņš Sirmais, Astrīda novērtēta kā trešā labākā lauku tortes cepēja Latvijā.
Konkursam Astrīda pieteikusies pēdējā brīdī, kad līdz pieteikumu pieņemšanas termiņa beigām atlikušas pāris stundas, tāpēc konkursā startējusi ar 31.kārtas numuru. Kopumā konkursā piedalījās 38 cepējas un tika vērtētas 32 cita par citu skaistākas un garšīgākas lauku tortes.
Torte top 12 stundās
“Mani mazāk interesēja iespēja piedalīties konkursā. Vēlējos redzēt šīs tortes, tomēr tad nolēmu, kāpēc arī man nepamēģināt?” stāsta Astrīda. Konkursam torte tapusi 12 stundu laikā, tāpēc Astrīda bijusi izbrīnīta, dzirdot kādu cepēju stāstām, ka viņai pieticis tikai ar divām stundām. “Savu torti beidzu cept trijos no rīta, mazliet pagulēju, un tad jau bija jābrauc. Dažādības dēļ tortē vienā kārtā ieliku putukrējumu ar ķiršiem želejā, ja reiz konkurss, tad konkurss. Ilgu laiku paņēma tortes garnēšana, jo ar vienu garnējuma krēma vārījumu nepietika. Izmantoju tikai vārīto krēmu, jo neprotu gatavot sviesta rozes un ne reizi neesmu to arī darījusi,” smejas Astrīda. Kad torte bijusi gatava, cepēja to nosaukusi “Mammas prieka asariņa”, jo uz tortes bija mazas rozītes, starp kuru ziedlapiņām mirdzēja spožs rotājums, kas līdzinājās asarai.
Konkurss izvērties par grandiozu pasākumu ar simtiem skatītāju, lai gan, televīzijā pēc tam vērojot notiekošo, Astrīdai tā nešķitis. Vispirms tortes vērtējusi bērnu žūrija, kas izvēlējusies astoņas tortes finālam. Tad tās pēc izskata un garšas vērtējusi profesionāla pavāru žūrija. “Starp profesionāļiem bija pavārs no Amerikas, kuram, cik varēju saprast, garšoja manas tortes garnējums. Žūrijā bija arī tortu speciālists, kurš vaicāja, kāpēc mana torte ir tik dzeltena, vai esmu izmantojusi kādu krāsvielu. Bildu, ka tortēm izmantoju tikai māju vistu olas. Uzmetot skatienu citām tortēm, uzreiz varu pateikt, kur ir izmantotas māju, kur veikalā pirktās olas. Pavasarī olu dzeltenumi vienmēr ir degoši dzelteni, jo vistas, izlaistas no kūts, cītīgi plūc un ēd pienenes. To novēroju savās lauku mājās,” stāsta Astrīda. Viņa smejas, ka, tiklīdz žūrija tortes novērtējusi, tās tikušas izdalītas apmeklētājiem. “Pat pusstunda nepagāja, kad mana torte bija apēsta. No katras tortes pa gabaliņam atvedu uz mājām, lai mierīgi apsēstos un izgaršotu. Man šķiet, ka visas lauku tortes ir vairāk vai mazāk līdzīgas. Vienas tortes garnējumā bija izmantotas īstu balto rožu ziedlapiņas, apmērcētas pūdercukurā,” stāsta cepēja.
Prasmi ierāda mazmeitām
Tortes Astrīda cep jau gandrīz 20 gadus, liekot lietā no savas mammas – pazīstamas kūku cepējas – pārmantotās zināšanas. Tas ir viņas vaļasprieks. “Manās mājās jau gandrīz neviens vairs negrib ēst lauku torti. Laikam pa šiem gadiem ir atēdušies. Varētu domāt, ka arī šajā laikā, kad cilvēkiem ir mazāk naudas, viņi dažādos nozīmīgos dzīves pasākumos atsakās no lielām tortēm, tomēr tā nebūt nav. Lauku torte tiek likta galdā arī šodien,” pārliecinājusies cepēja. Pirmajos gados Astrīda uzskaitījusi izceptās tortes. Par to skaistumu iespējams pārliecināties, uzlūkojot fotogrāfijas, kurās redzamas vienstāvīgas, divstāvīgas un pat trīsstāvīgas tortes ar visdažādākajiem rotājumiem. Kad cilvēks pasūta torti, viņa vienmēr pajautā, kādam gadījumam tā paredzēta, un tad ļauj vaļu fantāzijai. “Tortu cepšana ir ne tikai mans vaļasprieks, bet arī pienākums, jo šo prasmi vēlos iemācīt savām mazmeitām Sanijai, Paulai un Keitijai. Viņām ļoti patīk to darīt. Pagaidām jau gan vēl es mazliet piepalīdzu. Arī uz konkursu viņas bija man līdzi,” saka Astrīda.
