Nezinu, vai mans priekšnieks nesāk jukt prātā, atzinās kāda paziņa. Aizrādot par neizpildītiem rīkojumiem, kļūstot patiešām dusmīgs, lai gan tādu rīkojumu nemaz neesot bijis. Galīgi jucis. Salīdzinoši mazā kantorī jau neies katru reizi rīkojumu noformēt rakstiski, tad nu versijas un atmiņas par notikušo atšķiras. Aprunāties bail, atliek ciesties, jo priekšnieku jau pie psihiatra neaizsūtīsi, viņa nopūšas un iespurdzas kā šķaudošs kaķis – matus arī šis esot nokrāsojis koši melnus.
“Ir, kas saprot, ka viņiem ir problēmas, un ir, kas nesaprot. Turklāt tādu, kas nesaprot, ir apmēram puse. Kad nesaprot – tur neko nevar darīt, arī iejaukties grūti. Parasti risinājums ir tad, kad situācija ir samilzusi tiktāl, ka jāsauc “ātrie” – cilvēks ir izdarījis ko tādu, ka vairs nevienam nav šaubu,” stāsta biedrības “Gaismas stars” vadītāja Brigita Siliņa. Biedrība sniedz atbalstu personām ar psihiskās veselības traucējumiem un viņu tuviniekiem. Nereti garīgās veselības problēmu dēļ attiecības vispirms samilst ģimenē, kas savukārt pasliktina kopējo stāvokli, tāpēc vajadzētu palīdzību meklēt laikus – gan censties saprast, kas notiek ar tuvinieku, gan pārdomāt risinājumus.
Ja cilvēks stāsta par savām izjūtām, lai arī neparastām, tās vajadzētu cienīt un uzklausīt, atzīt par uzmanības un rūpju vērtām. Ja tomēr ir sākusies slimība, bet no apkārtējiem jādzird, ka “tu pārspīlē, liecies mierā, galīgi murgi, tas pāries” utt., slimais cilvēks var justies atraidīts, pārstāj dalīties domās un izjūtās, kas situāciju vēl pasliktina. Emocionālā spriedze rada bailes, trauksmi, palielina jucekli, ko jau radījuši uztveres traucējumi. Lai veidotu izpratni, ko nozīmē saslimt un sadzīvot ar šizofrēniju, kā to atpazīt un arī kā palīdzēt organizēt sadzīvi, biedrība izdevusi “Rokasgrāmatu ģimenēm – šizofrēnijas slimnieku aprūpētājiem”, kas pieejama par brīvu. Tomēr situācija ģimenē un darbavietā nav viens un tas pats.
Likumdošana paredz, ka cilvēkam jāveic obligātā medicīniskā pārbaude, lai izvērtētu viņa veselības stāvokļa atbilstību veicamajam darbam. Darba likuma 82. panta pirmā daļa nosaka, ka darbiniekam, pamatojoties uz attiecīgu darba devēja rīkojumu, ir pienākums nekavējoties veikt veselības pārbaudi gadījumos, kad šādas pārbaudes veikšana paredzēta normatīvajos aktos vai darba koplīgumā vai arī pastāv pamatotas aizdomas par darbinieka saslimšanu, kas rada vai var radīt draudus viņa vai citu cilvēku drošībai vai veselībai. Valsts darba inspekcijas Darba tiesību nodaļas juriskonsults Arnis Saidāns uzsvaru liek tieši uz draudiem paša vai citu drošībai un veselībai.
Saskaņā ar Darba aizsardzības likuma 15. panta pirmo daļu darba devējam jānodrošina obligātā veselības pārbaude tiem nodarbinātajiem, kuru veselības stāvokli var ietekmēt veselībai kaitīgie darba vides faktori, atbilstoši darba vides risku novērtēšanai. Turklāt darba vides kaitīgumu nosaka ne tikai ķīmiskas vielas vai fiziskas parādības, piemēram, liels augstums vai spiediens, bet arī psihoemocionālie faktori. Ministru kabineta noteikumos nr. 219 kā tādi izcelti nakts darbs, paaugstināta atbildība, bieža tādu svarīgu lēmumu pieņemšana, kas var būtiski ietekmēt cilvēka dzīvību vai veselību vai arī daudzu cilvēku dzīves kvalitāti, atbildība par lielām materiālām vērtībām, augsts psihoemocionālais stress darbā, tajā skaitā psihoemocionāla pārslodze.
Par personas veselības stāvokļa atbilstību vai neatbilstību veicamajam darbam atzinumu sniedz arodslimību ārsts, nepieciešamības gadījumā konsultējoties ar citiem speciālistiem.
P. Stradiņa Arodslimību centra internās medicīnas un arodslimību ārste Jolanta Cīrule norāda, ka akūtu psihes problēmu gadījumā arī darbavietā var izsaukt neatliekamo medicīnisko palīdzību. Viņa pieļauj, ka darba devējs reizēm varētu mēģināt tikt vaļā no nevēlama darbinieka, izmantojot veselības pārbaudi, taču ārsts izvērtē darbinieka atbilstību veicamajam darbam, ne konkrētajam darba kolektīvam vai priekšniekam. Arodslimību ārstam ir tiesības sūtīt darbinieku pie citiem speciālistiem, to skaitā psihiatra, ja tas nepieciešams. Ja tiek atklātas kādas veselības problēmas, tiek atvērta darbnespējas lapa, cilvēks ārstējas, un izvērtējums – atbilst vai neatbilst veicamajam darbam – tiek veikts pēc izveseļošanās. Ja cilvēks neapdraud sevi vai pārējos, tā ir viņa brīva izvēle – ārstēties vai ne. “Tomēr ir vēl kāds moments – ja cilvēks ilgstoši slimo, viņu vieglāk var atlaist. Bet psihisku saslimšanu gadījumos var būt nepieciešama ilgstoša ārstēšanās. Smagas depresijas gadījumā medikamentoza ārstēšana var ilgt pusgadu,” norāda J. Cīrule.
Juriskonsults A. Saidāns precizē, ka likuma norma, kas dod tiesības uzteikt darba līgumu, ja pārejošas darbnespējas dēļ cilvēks nestrādā vairāk kā pusgadu no vietas vai vienu gadu trīs gadu laikā, stājusies spēkā pērn 25. martā, un tas kalpo par atskaites sākumpunktu. Tomēr aizliegts uzteikt darba līgumu, ja darbnespējas iemesls ir nelaimes gadījums darbā vai arodslimība, tiesa, tikai līdz darbspēju atgūšanai vai invaliditātes noteikšanai.
“Ir arī tāda arodslimība kā izdegšanas sindroms, ar ko mūsu valstī ir grūti. Man liekas, visai valstij varētu rakstīt – izdegšanas sindroms,” piebilst J. Cīrule.
“Meklējot cēloni komunikācijas problēmām, problēmas vieglāk ir piedēvēt otram, izdomāt pašam tīkamu variantu, kas nereti stigmatizē otru, nevis mēģināt izrunāties un novērst problēmas,” teic psihiatre Jeļena Dzicēviča.
Ja cilvēks netiek galā ar darba uzdevumu, parasti ir priekšnieks, priekšniekam priekšnieks, kurš izvērtē rezultātu, uzvedības atbilstību iekšējās kārtības noteikumiem un prasībām. Ja cilvēks tās nespēj izpildīt, vienalga, kādu iemeslu dēļ, viņš neder kā darbinieks. Taču personīgās lietas, patika, nepatika, saskarsmes problēmas jāprot nodalīt no profesionālajām. Ja esošais saskarsmes stils, darba organizācija neveicina produktivitāti, jāmeklē cits variants, iespējams, lūgums rīkojumus turpmāk sniegt rakstiski ir pamatots un labs risinājums.
“Vajadzētu tieši izrunāties, tas nāktu visai komandai par labu, nevis burkšķēt pa kaktiem,” viņa iedrošina. Priekšnieks, kolēģis var būt arī personīgu emocionālu pārdzīvojumu varā, kad ir grūti koncentrēties darbam.
Nevar noliegt, ka saspīlētas attiecības darbavietā ietekmē gan darba spējas, gan veselību, tiešām novedot cilvēku līdz psihiskās veselības problēmām. Taču sākotnējā saspīlējuma, konflikta cēlonis parasti ir personīga rakstura – priekšniekam nepatīk taisnības cīnītājs, kolēģim nepatīk, kā otrs ģērbjas vai izskatās, kā uzvedas. Situāciju provocē mazvērtības kompleksi, neiecietība, nespēja nodalīt personīgo un profesionālo, kas komplektā ar agrāko laiku aizspriedumiem un priekšstatu par psihiatriju kā ieroci cīņā ar “citādajiem” rada vēlmi gūt apstiprinājumu, ka otrs cilvēks taču ir traks, jo “mūsējie un normālie” tā neuzvedas.
“Cilvēkam ir gan ķermenis, gan gars, tāpēc jārūpējas gan par ķermeņa, gan psihisko veselību. Taču bieži aizspriedumu dēļ cilvēks pie psihiatra, psihoterapeita neiet, lai gan tas nāktu tikai par labu – kaut vai ar izrunāšanos varētu ātrāk atrast piemērotu risinājumu,” skaidro J. Dzicēviča. Bailēs no stigmatizācijas joprojām atskanot lūgumi darbnespējas lapu noformēt “caur ģimenes ārstu” vai kā citādi, lai tikai neparādītos psihiatra vai psihoneiroloģiskās ārstniecības iestādes zīmogs.
uzziņai
Murgi ir dīvaina un cieša pārliecība par neesošām lietām.
Stigmatizācija – kāda cilvēka vai personu grupas “iezīmēšana” stereotipu vai aizspriedumu dēļ, kam seko norobežošanās, ignorance vai agresīva attieksme.
