Ja citi vasarā piepelnījās, lasot mellenes tepat vietējos mežos, tad gulbeniete Tatjana Bogdanova vasarā devās uz Angliju lasīt zemenes un avenes. Viņa neslēpj, ka devusies peļņā, jo kā bērnudārza audzinātāja saņem mazu algu. “Lai studētu un iegūtu nepieciešamo augstāko izglītību, es ņēmu studiju kredītu. Tajā laikā bija nosacījums, ja veiksmīgi pabeidz augstskolu un strādā tajā pašā nozarē, ko esi studējis, tad no studiju kredīta ir jāmaksā tikai procenti, bet krīzes laikā viss mainījās un kredīts tomēr ir jāatmaksā pašam. Ir skumji, ja par to visu aizdomājas. Esmu studējusi, domājusi, ka būs normāla alga un varēs ar to normāli dzīvot un ka uz ārzemēm es vienkārši tāpat varēšu aizbraukt ekskursijā, bet ir tā, ka nevari samaksāt par elementārām lietām. Vēlos taču aiziet arī uz frizētavu, gribu sev nopirkt apģērbu. Tas ir sāpīgi, jo to nevar izdarīt,” atzīst Tatjana.
Spilgti atmiņā viņai palicis datums, kurā devās uz Angliju. “Tas bija 10.maijs. Manas meitas dzimšanas diena. Es viņai uz vaiga uzspiedu buču. Meita aizgāja uz eksāmenu, bet es devos uz Angliju,” atceras Tatjana.
Šis nebija viņas pirmais brauciens peļņā ārpus Latvijas robežām. 1995.gadā pieredze gūta arī Dānijā. Turp devusies, lai nopelnītu naudu studijām, bet tur pavadītais laiks bijis pārāk īss, lai nopelnītu nepieciešamo naudu.
Pirmās dienas – nekādas
Lai aizbrauktu, nepieciešama drosme un apņemšanās. Tatjanai tā ir. Viņa nokļuva saimniecībā, kura specializējas zemeņu, aveņu un sparģeļu audzēšanā. Saimniecība atrodas mazā ciematā Elmhurstā. Tā atgādinājusi rūķu ciemu, jo tur vasarā rosās pat līdz trīs simtiem strādnieku. Sākumā Tatjana lasīja zemenes, pēc tam arī avenes. Darbs esot bijis fiziski smags, taču atalgojums, kā arī redzētais un piedzīvotais svešā zemē to visu esot atsvēris. Tie, kas ne pirmo sezonu tur rosās, Tatjanai esot stāstījuši, ka pirms pāris gadiem varējis nopelnīt krietni vien vairāk. “Kaut gan man, aizbraucot pirmo reizi, šķita, ka maksā ļoti labi. Algu izmaksāja reizi nedēļā, arī sadzīves apstākļi bija labi,” saka Tatjana.
Viņa stāsta, kā aizritējušas darba dienas. Celšanās pusē sešos no rīta, tad ar autobusu strādnieki vesti uz lauku. Pirmo mēnesi Tatjana lasīja zemenes. “Fiziski darbs ir grūts, mugura sāp, bet tad ar to aprod.” Pirmajās dienās gan gājis traki, jo ogas bija jālasa ne tikai ātrā tempā, bet arī vēl jāiemācās sašķirot. “Zemenes lasījām komandās. Bija jāatrod sev atbilstoša komanda. Neviens tevi negribēs ņemt savā komandā, ja ogas lasīsi lēnām vai arī pats negribēsi strādāt ar tādiem, kuri lasa lēnāk par tevi, jo maksā jau par nolasītajiem kilogramiem. Tad atradu sev ļoti labu komandu, bet pēc laika jau atkal bija skumji, jo sievieti no manas komandas aizsūtīja lasīt avenes, bet otrs komandas biedrs aizbrauca uz Latviju. Galīgi man sašļuka dūša, jo dabūt komandu ir grūti, bet nepagāja ilgs laiks un es arī tiku pie aveņu lasīšanas. Avenes katrs lasa individuāli, cik kilogramus salasi, tik arī ir. Ja gribi vairāk nopelnīt, tad darbs jādara skriešus. Cītīgi strādājot, var nopelnīt labi. Ir jāklausa darba devēji, pretī nav ieteicams runāt, jo tur neauklējas. Ir jāprot savaldīties,” stāsta Tatjana.
Darba diena ilgusi pat 12 stundas, bet svētdiena bijusi brīva, tad saimnieki saviem strādniekiem organizējuši dažādas ekskursijas. “Vienkārši tāpat ieplānot ekskursiju ārpus Latvijas man nav sanācis, tad vismaz šādā veidā varēju apskatīt citu zemi.”
Sirds saka vienu, prāts – citu
Tatjana atzīst, lai arī bija dienas, kad tika strādāts no rīta pulksten pusē septiņiem līdz vakara septiņiem, pēc darba viņa nejutusies nogurusi. “Pabeiguši darbu, mēs pulciņā devāmies uz pilsētu, kura atrodas 2,5 jūdžu attālumā no ciemata, kurā dzīvojām. Atnācām atpakaļ, bet no noguruma ne miņas. Šeit, Gulbenē, atnākot no darba, es reizēm jūtos tik piekususi, ka nav spēka pat aiziet līdz tuvākajam veikalam. Nezinu, kāpēc tas tā ir. Varbūt tāpēc, ka šeit par savu darbu, par kuru ir liela atbildība un kurā pienākumu kļūst arvien vairāk, nevaru tik labi nopelnīt, līdz ar to jūtos nospiesta. Protams, tiek dota iespēja strādāt arī otru slodzi, bet fiziski no dienas dienā doties uz darbu rītā septiņos un atgriezties mājās vakarā septiņos es vienkārši nespēju,” savās izjūtās dalās Tatjana. Tomēr viņai ļoti patīk strādāt bērnudārzā. Bija laiks, kad Tatjana aizgāja prom no darba bērnudārzā un strādāja veikalā, bet tomēr pēc laika atkal atgriezās bērnudārzā. Īpaši viņai patīk strādāt ar 5 un 6 gadus veciem bērniem, jo tādā vecumā mazajiem jau ir savi spriedumi, domas un secinājumi par dažādiem notikumiem un lietām, kas pieaugušajiem varbūt izraisa smaidu, bet mazie uztver un runā par tām nopietni. Tas šo darbu padara interesantu un arī aizraujošu. “Mana meita saka, ka esmu “saslimusi” ar bērnudārzu. Veikalā nevarot ar mani iet iekšā, jo pirmais, ko es skatos, ir lietas, kas noderētu bērnudārzam, piemēram, kādam noformējumam. Lasot avenes Anglijā, izbaudīju pilnīgu klusumu, bet bērnudārzā ir tieši pretēji – tur ir kņada un dzīvība. Var jau uz īsu laiku aizbraukt prom, bet velk atpakaļ. Kad augustā tuvojās datums, kad man bija jābrauc prom, jutu, ka ieslīgstu tādā kā depresijā. Ar sirdi gribējās uz Latviju, bet smadzenes deva citu informāciju – kādu naudu var nopelnīt svešā zemē…”
Par nākamo vasaru Tatjana vēl nav izlēmusi, vai brauks, jo ir kāds ļoti svarīgs notikums, kurš attur doties prom, tas ir meitas izlaidums.
