Marita Luika, ģimenes ārste
Ir normāli, ka ir noteiktas normas. Mēs gribam ar sāli nomākt visu ēdiena garšu. Esam pieraduši ēst čipsus, pieraduši lietot dažādas pārtikas piedevas, kur ir klāt sāls. Tas nomāc dabisko ēdiena garšu. Mēs vairs nejūtam, kā garšo ēdiens. Bet ēdienu var pilnveidot ar garš-vielām. Mums ir gan pētersīļi, gan selerijas, gan dilles, gan sīpoli, gan ķiploki – lūdzu, to visu var izmantot! Mums ir jāpierod pie citādāka ēdiena, un tad arī izjutīsim kolosālās ēdiena garšas – kā garšo gaļa, kā burkāni. Palielināt sāls normas nevajadzētu. Turklāt varbūt vajadzētu lietot nevis parasto akmens sāli, bet jodēto sāli. Citās valstīs, piemēram, Ziemeļvalstīs, kas it kā pat atrodas pie jūras, ir bijis pētījums, ka pusaudžiem trūkst joda. Arī mēs ļoti maz ēdam zivis. Man šķiet, ka arī pie mums Latvijā ir veikti līdzīgi pētījumi, ka atsevišķos Latvijas reģionos bērniem ir joda trūkums. Citās valstīs visos ēdienos tiek lietots jodētais sāls. Un ar sāli var uzņemt arī jodu.
Sanita Ziediņa, pavāre Lizuma vidusskolas ēdnīcā:
Sāls normas vajadzētu palielināt. Vienā dienā var iztikt ar šo sāls devu, bet citā ir grūti. Piemēram, ja ir mērce, kartupeļi un saldais, tad viss ir kārtībā, bet, ja ir zupa, kartupeļi, mērce un salāti, tad kartupeļiem, piemēram, es vispār sāli nelieku, bet to pielieku salātiem un mērcei. Sanāk nedaudz šmaukšanās, lai šīs devas izlīdzinātos. Ir salāti, kurus bērni kādreiz ēda un viņiem garšoja, bet tagad, kad nevar pielikt tik daudz sāls, cik vajadzētu, lai būtu garšīgi, viņi tos vienkārši neēd. Jā, normas, protams, varētu būt, bet lai tās nav tik mazas! Vecāko klašu bērni, piemēram, kabatās līdzi uz skolu nēsā sāls trauciņus un paši pieber tik, cik grib. Mēs neko nepanākam ar šīm devām. Turklāt arī mājās viņi taču ēd tā, kā grib. Ir pat bērni, kas nezina, kas ir kakao ķīselis. Ļoti grūti mums šogad iet ar putrām, ko vārām brokastīs. Daudzi vienkārši neēd. Vecāki grib, lai bērni ēstu veselīgi, bet paši mājās nemaz putras nevāra.
Arta Bērziņa, piecu bērnu mamma:
Protams, bērns būtu pareizi jābaro jau kopš dzimšanas, un arī visai ģimenei nevajadzētu lietot uzturā sāli tik daudz. Bet es uzskatu, ka šābrīža situācijā būtu labāk, ka bērns skolā ieēstu garšīgāku ēdienu, kam ir klāt sāls pietiekamā daudzumā, nekā, ka viņš vispār neēd. Ja bērnam nav iemācīts mājās ēst bez sāls vai ēst to samazinātās devās, tad viņš to arī tik ātri neiemācīsies. Galvenais, lai viņš neēd čipsus un dažādas sāļās uzkodas. Kāda ir jēga, ja ir noteiktas sāls normas un pavāri cenšas un mēģina pagatavot ēdienu bez sāls, bet bērns paņem līdzi sāli no mājām un tāpat uzkaisa to tik, cik viņam gribas? Sliktāk varbūt ir tiem bērniem, kas tiešām ir pieraduši ēst bez sāls, tad viņiem atkal negaršo ēdiens ar sāli. Taču, manuprāt, tiešām par to nevajadzētu tik daudz uztraukties, mums ir daudz vairāk sasāpējušu un daudz svarīgāku problēmu. Varbūt daudz vairāk vajadzētu karot par enerģijas dzērieniem, kas ir nopērkami veikalos jebkurā vecumā.
