vizītkarte
Vārds, uzvārds: Modrīte Stepāne.
Dzimusi: 1969.gadā Rīgā.
Ģimene: bērni Agnese, Lauma un Rolands, vīrs Edgars.
Darbavieta: Stāķu pirmsskolas izglītības iestāde.
Daudzi ir atzinuši, ka par bērnudārza audzinātāju strādāt nevarētu, jo tam ir jābūt sirdī. Vislabākos un atzinīgākos vārdus par Stāķu pirmsskolas izglītības iestādes audzinātāju Modrīti Stepāni “Dzirkstelei” teic iestādes vadītāja Vija Pušķe.
Būt par audzinātāju ir Modrītes sirdī, jo viņa neskaita stundas, ko pavada savā darbavietā – Stāķu pirmsskolas izglītības iestādē, viņai nav grūti arī ar riteni no savām mājām Jaungulbenes pusē braukt uz Stāķiem, viņā kūsāt kūsā enerģija un pozitīvas emocijas un galvā šaudās tik daudz ideju, ka tās nespēj visas pat realizēt. Audzinātāja nešauboties atzīst, ka bērni un darbs viņai ir pirmajā vietā, bet ģimene paliek otrajā plānā. Modrītes dzīves moto ir Ārijas Elksnes vārdi: “Es gribu būt dzīves vidū, kur bērni man apkārt aug, kur neatliek laika kļūt vecai un pieri īdzīgi raukt.” Viņa ir pārliecināta, ka gadi iet uz priekšu, bet bērni neļauj novecot.
Bērnībā Modrītei bijuši divi sapņi – strādāt par sporta skolotāju vai būt par audzinātāju bērnudārzā. Dzīves gaitā ir bijusi saskare ar citām profesijām, bet ir piepildījušies arī bērnībā iedomātie sapņi. Modrīte ir strādājusi par sporta metodisti, bet nu jau astoņus gadus strādā bērnudārzā. Sākumā bijusi erudīta auklīte, bet jau tad aktīvi iesaistījusies un veiksmīgi iefiltrējusies bērnudārza dzīvē un nu jau piekto gadu strādā par audzinātāju.
Pašas meitas jau ir lielas, savukārt dēla audzināšanā lielu artavu dod tēvs, tāpēc Modrīte sevi var veiksmīgi ziedot darbam. “Vīrs nodrošina ģimeni, lai man nebūtu jābūt norūpētai par daudzām sadzīviskām lietām. Esmu laimīgs cilvēks! Un tas ir patiesi!” atzīst Modrīte un piebilst, ka uz darbu viņa nāk ar patiesu prieku un nekad nesteidzas mājās. “Es smejos, mana māja nekad nav aizbēgusi, ja arī no darba atgriežos vēlāk.”
Bērni jūtas pauž patiesi
Modrīte ir pārliecināta, ka būt par audzinātāju ir brīnišķīgi. Ikdienas darbā ir brīži, kas liek daudz ko pārdomāt, bet ir mirkļi, kad sirds gavilē no sasniegumiem, un tas dod spēku un jaunu enerģijas pieplūdumu darboties tālāk. “Visaizkustinošākie mirkļi darbā ir tad, kad jūtu – bērni man uzticas. Ir bērni, kuri, dodoties mājās, nāk mani sabučot un vienkārši pieglaužas. Es bērnudārzā saņemu tik daudz pozitīvisma. Tas ir tik saviļņojoši, ka mazuļi ap tevi apķeras un noglāsta matus, jo bērni to dara patiesi, viņi nemelo. Un es esmu piepildīta ar to! Ir patīkami, kad zvana uz mājām bērnu vecāki un saka, ka bērns grib ar mani parunāt. Tas ir jauki. Ir bijis, kad māmiņa saka – es nezinu, audzīt, ko tu tur dari, bet mazais brīvdienās tikai skandina – bērnudārzs, bērnudārzs. Atbildu – es jau neko daudz nedaru, es tikai mīlu! Esmu kopā ar bērniem ar visu sirdi un dvēseli. Un tas nemaksā naudu!”
Vakarā, ierodoties mājās no darba, Modrīte jūtas gandarīta, ka diena ir bijusi produktīva, ir daudz kas paveikts un jau tiek kalti jauni plāni nākamajai darba dienai, jo citādāk nemaz nevarot sākt jaunu darba cēlienu. Modrītei nekad netrūkst jaunu ideju, kā dienu padarīt aizrautīgu mazajiem. “Esmu pateicīga par to, ar ko daba mani ir apveltījusi. Esmu apsviedīga un enerģiska. Savā veidā esmu kultūras un vides cilvēks. Man ir oratora dotības, es dziedu, esmu teatrāla, man ir mākslinieciskās dotības un mani nebaida auditorija. Darbs bērnudārzā ir mans aicinājums. Šeit katra diena ir citādāka. Ir reizes, kad bērns atnāk uz dārziņu piepūties un dusmīgs. Man ir jāsaprot, kāpēc tā ir noticis, un jādomā, kā viņam darīt saprotamu to, ka viņš ir atnācis uz to vidi, kur viss būs kārtībā,” saka audzinātāja.
Ar bērnu jābūt vienā līmenī
Modrīte ir strādājusi ar gadu veciem mazuļiem, bet tagad darbojas ar 4 un 5 gadus veciem bērniem. “Atšķirība starp maziem un lielākiem bērniem ir tā, ka no lielākiem bērniem jūtu atbalsi savam darbam, redzu sava darba rezultātu. Man tas patīk un gandarī,” saka Modrīte.
Viņa spriež, ka tagad bērni ir aktīvāki nekā agrāk. “Varbūt šī laika paaudze bērnus iedrošina daudz vairāk uz visu ko un viņi jūtas brīvāki, līdz ar to sevi vairāk apzinās kā personības. Mēs savā laikā bērnus daudz kur ierobežojām, bija noteiktas standartprasības, kur vairāk bija tas, ko nedrīkst. Mēs tam izgājām cauri, un kas tad notika? Mēs taču baidījāmies kaut ko pateikt, kas skanēs nepareizi, jo mums visu laiku kaut ko liedza, bet šobrīd bērnam ir dota liela vaļa, un es pat teiktu, ka tas ir pareizāk. Tā nav, ka viņi ir neaudzināti! Mums nav tiesību bērnu pārveidot, jo katrs bērns nāk no savas ģimenes. Es nedrīkstu viņam uzspiest savu gribu, ja to daru, tātad iedragāju citas ģimenes veidojumu. Es varu papildināt, izglītot, virzīt, bet nevis ietekmēt.
Ikdienā ir jāuzklausa bērnu viedoklis un jārēķinās ar viņiem kā ar pieaugušiem cilvēkiem,” uzskata Modrīte un stāsta, kā rīkoties, ja bērnu kaut kas nospiež vai viņam atgadījies kas nelāgs. “Tad “pārlec bērnā” un iedomājies, kā tu justos viņa vietā. Vienmēr ar bērnu ir jābūt vienā līmenī. Ja es runāju ar bērnu, nedaru to no stāvus pozīcijām, bieži tupu uz ceļiem, lai būtu vienā līmenī,” padomos dalās Modrīte.
Par audzinātāju saka
Stāķu pirmsskolas izglītības iestādes vadītāja Vija Pušķe: “Modrītei darba diena ir izplānota līdz pēdējam sīkumam. Grupiņā ir 23 bērni, un, jo vairāk bērnu, jo sarežģītāk, visi ir jānodarbina. Modrīte ir ārkārtīgi darbīga. Strādā ar lielu entuziasmu, ir enerģijas pārpilna, un darbīgumu un enerģiju viņa prot nodot bērniem. Uz šo grupiņu bērni nāk ar lielu prieku un negrib kavēt nevienu dienu. Grupā ienāc no rīta vai vakarā, visi te ir darbībā. Bērni ir tā aizņemti, ka pat nedzird, ka viņiem pasaka – labrīt. Cik darbīga skolotāja, tik darbīgi arī bērni!”
