Visa pagājusī nedēļa aizritēja darbā. Tikos un informēju skolas direktorus par jauninājumu Gulbenē, proti, mājasdarbu skolu un aicināju viņus uz sadarbību.
Esmu ļoti priecīga, ka tagad arī tādā nelielā pilsētā kā Gulbene būs iespēja vecākiem atstāt savus bērnus šajā skolā, tā nodrošinot mājas darbu izpildi un zinot, kur viņu bērni pavada laiku. Ceru uz vecāku atsaucību un interesi. Arī šonedēļ turpināšu informēt skolotājus un direktorus par šo jaunumu, jo pagaidām daudzi par šo iespēju nemaz nezina.
Tāpat strādāju ar klientiem aģentūras Gulbenes filiālē. Kā ierasts informēju par karjeras un izglītības jautājumiem, par darba meklēšanu, palīdzu rakstīt CV un nosūtīt to darba devējiem. Tagad gan vasarā interese un aktivitāte ir mazāka, jo daudzi strādā mežā, lasa ogas, tā pelnot iztikas līdzekļus.
Pēc darba dodos uz mājām, kuras man ir Balvu pusē. Mani nenogurdina tas, ka jābrauc uz kaimiņu novadu. Man ir paveicies, jo strādāju tādās nozarēs, kas mani interesē un ir saistošas. Un galu galā – ja Muhameds neiet pie kalna, tad kalns iet pie Muhameda. Strādāt gribu, tāpēc arī braucu. Galvenais, ka uz darbu varu doties ar prieku!
Pasākumiem gan pagājušajā nedēļā laika neatlika, jo strādāju savā saimniecībā. Jau novācām kartupeļus, bietes un burkānus. Raža šogad ir ļoti laba. Lasīju arī brūklenes un vārīju ievārījumu, vārdu sakot, kā visi arī es gatavoju krājumus ziemai.
