Šodien Jēcis noskaņots uz humora nots. Vai nu tāpēc, ka izdzēris pudelīti alus, kā pats izteicās, vai vienkārši jautrs noskaņojums.
Šis man saka: “Runāsim atklāti! Kāpēc dažām kundzēm un arī kungiem tik lielas darba tulznas?”
“Nudien, Jēci, ko lai saka? Es domāju – tas no sēdoša darba. Maz kustas, daudz kaifo un ēd kūkas.”
“Vo, velns!” Jēcis iesaucas. “Bet kā tad manam znotam Antonam – nekāda kaifošana, nedz kūku ēšana nesanāk. Priekšnieks esot īsts izdzinējs. Tāpēc visi slaidi kā siļķes. Un veselība arī turas. Kuram tā pazūd, gaterī vairs neatgriežas. Kā iet pie dakteriem, tā aiziet.”
“Es, Jēcīt, dzirdēju viena gudra daktera teikto: darbs cilvēka veselību nemaitā. Tas esot zinātniski pierādīts, eksperimentējot ar žurkām. Vienai grupai likts līdz spēku izsīkumam strādāt, otrai grupai – neko nedarīt, tik baroties. Un visas nodzīvojušas vienādi ilgi.”
“Bet kāpēc tā nenotiek ar cilvēkiem?” Jēcis domīgs saka.
“Nu redzi! Man liekas, šai eksperimentā ir ieviesusies kļūda. Pie vainas būs arī modificētā pārtika. Runā, ka drīz laidīšot apgrozībā mākslīgo gaļu. Un tā pakāpeniski cilvēks no oriģinālā pārvērtīsies par mākslīgo… Bet kā mēs, Jēcīt, iesaistīsimies melno stārķu glābšanā? Šiem esot vakars, izmirstot.”
“Nu kā,” Jēcis norūc, “varu nopirkt grūbas un dot šiem paknābāt. Bet nezinu, vai viņi tās ēdīs. Man gan labi garšo grūbu biezputra. Amālija bieži to gatavo un piedevām vēl ar speķi un ceptiem sīpoliem. Par potenci nesūdzos. Lūk, kā!”
