“Attiecības ar sevi, manuprāt, ir ļoti grūti “pacelt”, jo tas prasa lielu uzdrīkstēšanos, un to var paveikt tikai tie, kas ir tam gatavi,” teic psiholoģe I.Birkmane, mudinot doties šai apbrīnojamā ceļā, kas gan prasa drosmi, gan apbalvo ar apskaidrību un laimes izjūtu. Nekas jau nav jāiegūst – vien jāierauga! Un šī atklāsme ir viena klikšķa attālumā, pārliecināta Inga.
Kas es esmu?
“Domājot par attiecībām ar sevi, pirmkārt, būtu jānoskaidro, kas es īsti esmu. Tas ir ļoti dziļš un mūžīgs jautājums, ko pat pilnībā nevar definēt, jo atrodamies nemitīgā kustībā un mainībā. Tomēr ir eksistenciāli svarīgi pēc iespējas pietuvoties šai atbildei. Diemžēl tā vietā bieži vien aizņemam sevi ar ko citu, mēģinot noskaidrot, piemēram, kāpēc man izdodas vai neizdodas attiecības, kādi ir citi cilvēki, kas es esmu darbā. Tur nav nekā sarežģīta, jo vadāmies pēc standartiem un priekšstatiem. Zinām, kāds ir labs dizainers vai slikts ārsts, varam to definēt. Tas mums rada drošības izjūtu,” stāsta I.Birkmane, piebilzdama: “Dabas dotais potenciāls cilvēkam ir neierobežots, bet tā vietā, lai to pilnībā izmantotu, sakraujam ļoti daudz “pankūciņu” ar priekšstatiem, pārliecību, kā būtu jābūt, bailēm, neuzdrošināšanos, vainas izjūtu. Apstādinām savu attīstību, jo struktūrā un paradumos jūtamies droši. Tomēr tie netuvina laimes stāvokli, pēc kā visi tiecamies. Tāpēc savā ziņā krīzes ir laba lieta, jo grauj šo struktūru. Cilvēki sāk brīvāk domāt, uzdot jautājumus un pārrevidēt attiecības.”
Apzināties sevi labu esam
“Pirmais un visbrīnišķīgākais, ko varam izdarīt, lai pietuvotos savai būtībai, ir atmest bailes, jo, līdzko vēlos saprast, kas es esmu, tas ir ļoti nedroši. Ja nu izrādās, ka esmu kas briesmīgs?” baiļu ķēmīgo seju iezīmē I.Birkmane, norādīdama, ka tās aizplīvuro nozīmīgu patiesību – cilvēks savā būtībā ir radīts labs! Tas ir izejas punkts, kas citā gaismā ļauj ieraudzīt arī savus trūkumus un nejaukās izpausmes un tikt ar tiem galā. “Lai arī saprotam, ka ceļā sastapsim dažādus “dēmonus”, traucējošas emocijas un vēl visu ko, galā tik un tā mūs gaida “Smaragda” pilsēta, un tas ir nemainīgi,” pārliecināta Inga, aicinot droši spert soli tuvāk sev.
Tas palīdz arī citādi novērtēt otru: “Apzinoties, ka paši būtībā esam labi un arī citi ir tādi, varam distancēti paskatīties, piemēram, uz cilvēku, kas ārdās, – tu taču esi tik foršs, ar tevi viss ir kārtībā, jā, redzams, ka patlaban netiec galā ar šo situāciju, bet tu neesi šīs dusmas un agresija, kas, protams, traucē! Šādi raugoties, otra cilvēka emociju izpausmes mūs neskar, pretēji – ļaujam tām sevi saēst.”
Mūsos ir spēks
Tas labums, kas veido cilvēka būtību, ir arī spēks. “Raugoties uz vulkāna izvirdumu vai uz to, kā uzplaukst zieds, izaug koks, vai valis paceļas virs ūdens, mēs redzam spēku. Vai tad mēs esam kas cits? Nē, piederam tai pašai spēka sistēmai!” skaidro psiholoģe un mudina to lietot savā labā. “Izpratne par to, kāds es esmu, vislabāk atklājas mūsu dzīves kvalitātē, attiecībās ar citiem cilvēkiem, tajā, kā es sevi īstenoju apkārtējā vidē, kas palīdz atbildēt uz jautājumu, ko es ar šo spēku izdaru. Tas ir ļoti vienkārši – ja mani neapmierina darbs un dzīve, tas nozīmē, ka ar savu spēku un būtību daru ko nepareizu, bet cilvēkam ir brīnišķīgas iespējas mainīt lietas! Vien kādam instrumentam uzticēšos?” stāsta Inga, piebilzdama, ka ceļā uz sevis sastapšanu var, piemēram, kalpot arī citu līdzīgu meklētāju sabiedrība. Tomēr tā vietā bieži vien izvēlamies ik dienu darbā “kasīties” ar neapmierinātiem kolēģiem, nevis meklēt savējos. Nelūkojamies pēc spēka un mīlestības, ar ko identificēties!
“Esam pieraduši samierināties un daudz ko novelt uz apstākļiem. Tomēr sēkla, kurā ir potenciāls izaugt par koku, izaugs arī tuksnesī, ja tai nepietrūks spēka!” pārliecināta I.Birkmane.
Brīvībā ir atbildība
“Ja tiekam līdz sapratnei, ka savā būtībā esam labi, kā varam sevi nemīlēt? Tas nāk pats par sevi, ka pazūd vēlēšanas nodarīt sev ko ļoti sliktu vai sevi būtiski patraucēt. Tam nav nekāda sakara ar egoismu, kas ir patmīlība, kad pozicionēji sevi augstāk par citiem. Sevi mīlēt nozīmē arī apzināties, ka varu pateikt “nē” lietām, kas mani nopietni sakonfliktē ar sevi – arī attiecībām,” turpina Inga, uzsverot, ka šī brīvība nenozīmē visatļautību, jo ietver sevī atbildību. “Esot šajā stāvoklī, nevaru izdarīt to, kas ir slikts pēc būtības. Varu gan, piemēram, sodīt otru, bet tikai aiz mīlestības pret viņu, lai palīdzētu viņam saprast un ieraudzīt, bet tas nemaina attiecības ar šo cilvēku,» uzsver I.Birkmane.
