Ir tāda copes vieta Latvijā, ko makšķernieki vairāk pazīst kā Vecumnieku purvu netālu no Ikšķiles. Tam ir vēl vismaz pārītis nosaukumu, bet tas tikai nevajadzīgi sagrozītu smadzenes. Šo copes un atpūtas vietu mēdz dēvēt arī par Latvijas Peipusu, jo pat galīgā necopes brīdī tur var itin labi izvilkt skaistus asarus un līdakas.
Makšķerēšanai šajā purva ezerā turpat krastmalā jānopērk licence par diviem latiem. Droši vien dažs labs, kas izlasīs šo rakstu, būs nikns, ka atkal atklātībā nodota laba copes vieta. Es gan domāju citādi. Pirmkārt, zivs ir zivs, un ne katru dienu tai ir īstā apetīte. Turklāt šī ūdenskrātuve ir pietiekami plaša un nav izsmeļama. Katram copmanim ir skaidrs, ka asari kā ziemā, tā vasarā ir bara zivis, un pamēģini nu tās sameklēt. Protams, aizbraucot vairākas reizes uz vienu un to pašu vietu, kā arī ievācot ziņas no citiem makšķerniekiem, lēnām rodas nojausma, kurā rajonā strīpaiņus meklēt.
Inspektoru uzraudzībā
Vecumnieku ezerā ir ļoti daudz mazo līdaciņu. Tās brīžiem kā suņi metas uz ūdās iekarinātajām dzīvajām zivtiņām un nesmādē arī dažāda izmēra bļitkas vai balansierus. Nav nekādu problēmu saķert mazās baltās zivtiņas, kas der kā ēsma. Ja raudu rajons ir atrasts, tad pēc kvalitatīvas iebarošanas bieži vien sāk ķerties tādi eksemplāri, kas līdaku makšķerēm kā dzīvā ēsmas zivtiņa jau sāk likties par lielu. Uzreiz varu pabrīdināt “gaļeniekus”, ka bieži viesi šajā vietā ir zivju inspektori. Ja viņi nepienāk pie jums uz ledus, tad var gadīties, ka sagaida iznākam krastā pie saviem spēkratiem, lai pārbaudītu kā makšķerēšanas kartes, tā zivju lomu. Atgādināšu, ka katra zemmēra līdaciņa, kas paturēta līdznešanai, “dižmakšķerniekam” var izmaksāt 100 latu. Tas pats attiecas uz pieļaujamā skaita pārsniegšanu.
Copmaņi dalās divās kategorijās. Vieni, kas intensīvi mēģina tikt pie asariem ar mānekļu raustīšanu, un otri, kas uzsvaru liek uz motiļiem un mormiškām. Pirmie “spiež” uz āliņģu daudzumu un to monotonu apstaigāšanu. Kamēr ledus nav pārāk biezs, šāda rīcība attaisnojas, jo āliņģa urbšanas troksnis, kā arī laiks nav liels, un dienā, meklējot asaru bariņa atrašanās vietu, var apiet plašu laukumu. Turklāt, kā likums, uz dažādām bļitkām iegūtie asari ir lielāki par tiem, kas tiek noķerti ar mormišku. Taču pilnīgi reāli, ka to būs stipri mazāk. Ļoti bieži gadās, ka tieši tajā dienā labāk ir piedāvāt trīsošu mormišku ar trīs, pieciem motiļiem galā, un lieta iet daudz jautrāk. “Iemetīšu” arī vienu ieteikumu par mormišku krāsojumu un veidu, proti, pamēģiniet spilgti sarkanu “banāniņu”!
Kā noturēt baru pie āliņģa?
Ļoti bieži spriežam, vai asaru bariņu var ar iebarošanas paņēmienu pieturēt zem āliņģa. Būs ļoti grūti. Asari ir viena no klejojošām zivju sugām, kas vienā vietā parasti nestāv. Tas nav breksis, plicis vai rauda. Asaris ir daudz ašāks un ziņkārīgāks. To var piesaukt ar motili, bet jārēķinās, ka šai zivij ir pietiekami liela mute, lai pat pilnas lielās barotavas saturu pieci asarēni notiesātu pāris minūtēs. Tāpēc tiem, kas tomēr izvēlas asari arī iebarot, varu ieteikt kādu pārbaudītu metodi, ko mēs, sporta makšķernieki, itin bieži izmantojam sacensībās, ja uzskatāmi pierādījies, ka zem tevis apakšā ir asarīši. Vispirms tos sasauc ar barotavas palīdzību, bet to neatver vis pie pašas grunts, bet gan centimetrus 50 virs. Tā motiļi “nesačuposies” vienā vietā, bet gan grimstot šajos 50 centimetros izklāsies kā paliels galds. Pēc tam ik pa brīdim pa šķipsniņai motiļu iemetam turpat āliņģī, kas, sistemātiski grimstot, piesaistīs asaru uzmanību. Taču to var darīt tādā ūdenskrātuvē kā Vecumniekos, kur dziļums nav liels un motilis nepaspēs ūdens blīvuma iespaidā nogremdēties sāņus no copes vietas. Šajos purvos gan jārēķinās ar daudziem zemūdens ķērājiem, jo gandrīz visa ūdenstilpes gultne ir kā nosēta ar krūmu un koku saknēm. Tieši tāpēc tiem, kas darbojas ar dažādām bļitkām, noteikti līdzi jābūt “atsitējam”, bet ļoti bieži arī tas nepalīdz un nākas daudz labu mānekļu atstāt ezeram dāvanā. Tāpēc arī mormišku dancinātājiem vispirms pirms iebarošanas ieteiktu pārbaudīt, vai neesat uzurbies uz kāda zemūdens krūma zara. Tas pats attiecas uz ūdu licējiem, un, ja karodziņš ir uzsprādzis gaisā, neieteiktu ilgi gaidīt, jo līdaka, sagrābusi laupījumu, visticamāk, mēģina kur nolīst, bet starp saknēm tai ir ļoti droša vieta.
Pēdējā reizē uz Vecumnieku purvāja ledus man līdakas copēja sešas reizes, un divās no tām nespēju izvilkt tikai tāpēc, ka aukla bija ap kaut ko aptinusies. Tāpēc šajā vietā ieteicams strādāt nevis ar šķērsbļitkām, kam pēc paraušanas uz augšu ir tendence aizskriet tālu uz sāniem (kas, protams, līdakām un asariem ļoti patīk), bet gan vertikālajām, jo, ar tām copējot, ir mazāk variantu kaut kur aizķerties.
Dienā pat 40 kilogramu asaru
Ļoti labi Vecumniekos strādā tā saucamie mazie “kastmāsterīši”. Jo šaurāks, jo labāk, turklāt bļitka nebūt nav jārausta un ar to jāriskē, copējot pie pašas grunts. Asari labi jūt vibrācijas, un pilnīgi pietiks, ja mānekļa spēli veiksiet pusūdenī.
Nobeigumā varu pateikt, ka daudzi makšķernieki labi atceras pagājušā gada pēdējo ledu, kad Vecumnieku purvā vienas dienas laikā tika iegūti asaru lomi līdz pat 40 kilogramiem. Lūk, jums arī Latvijas Peipuss!
