Nomākts garastāvoklis, nogurums un bezcerība, pasliktinājušās attiecības ar līdzcilvēkiem, intereses trūkums, miega traucējumi, nespēja atpūsties ir tikai dažas pazīmes, kas var liecināt par ieilgušu enerģijas izsīkumu, kas īpaši kaitē profesionālajā darbībā. To dēvē par izdegšanas sindromu, kam vairāk pakļauti, piemēram, sociālie darbinieki, ārsti, ugunsdzēsēji, psihologi, policisti – tādu profesiju pārstāvji, kuriem savā darbā daudz nākas saskarties ar cilvēku ciešanām. Tāpat skolotāji, uzņēmumu vadītāji, radošo profesiju pārstāvji un apkalpojošās jomas darbinieki. «Apdraudēti ir arī jaunie speciālisti. Cilvēki, kas sāk strādāt jaunā darbavietā, maiņu strādnieki,» sarakstu turpina psihoterapeite Baiba Gerharde, šķetinādama izdegšanas iemeslus un atklādama iespējamos risinājumus.
«Izdegšana pielavās pamazām. Sākumā cilvēks jūt, ka mainās ierastais darba ritms. Pienākumu izpilde prasa vairāk spēka, un pēc tam ir lielāks nogurums. No emocionālām reakcijām pārmaiņas visbiežāk pavada satraukums un neapmierinātība. Pielāgojoties šai situācijai, cilvēks gan atrod veidu, kā to izturēt. Ārēji pat var likties, ka viss ir kārtībā. Taču tas prasa pārāk lielu spēka patēriņu – organisms strādā saspringti, un enerģijas rezerves izsīkst,» raksturo B.Gerharde. Psihoterapeite šo stāvokli salīdzina ar pastaigāšanos, nesot smagu somu. No malas nepateiksi, cik nesamais sver un cik ilgi vēl cilvēks to varēs panest. Tomēr rokas aizvien vairāk nogurst. «Ja pārslodze nav ļoti liela un darbojas kompensācijas iespējas, piemēram, hobiji, kas sniedz prieku un aizmiršanos, labi draugi, nav mazu bērnu vai slimu ģimenes locekļu, kas prasa rūpes un uzmanību, šī fāze var turpināties pat vairākus gadus. Tad seko gan fizisko, gan psihisko spēku izsīkums. Smags stāvoklis, ko pamana arī apkārtējie,» norāda B.Gerharde. Pie jau minētajām pazīmēm, kas liecina par izdegšanas sindromu, Baiba sauc arī tendenci sīkumiem piešķirt pārspīlētu nozīmi un tieksmi ātri sastrīdēties. Savukārt fiziski var parādīties dažādas sāpes, svārstīties asinsspiediens, vieglāk «ķeras» klāt iesnas un saasinās hroniskas slimības.
Runājot par izdegšanu, nozīme ir gan personības īpašībām, gan situācijai darbavietā, turpina psihoterapeite, minēdama vairākus faktorus, kas spēj slāpēt enerģijas liesmu. Darbā to, piemēram, var dzēst pieprasīts augsts atbildības līmenis kombinācijā ar nelielu atalgojumu, vāju morālo novērtējumu vai zemu profesijas prestižu. Tāpat neskaidri vai mainīgi darba nosacījumi, savstarpēji nesavienojamas prasības. Sliktas attiecības starp darbiniekiem, kurās kāds regulāri tiek padarīts par grēkāzi, ko vainot visās nebūšanās. Liela nozīme ir arī padoto un priekšnieku savstarpējai mijiedarbībai, kur nevajadzētu trūkt padomam, atbalstam, kā arī interesei par grūtībām, kas skārušas personālu.
«Ja no izdegšanas sindroma cieš vairāki darbinieki, tas ir nopietns signāls vadībai. Šāda situācija nekavējoties jāaptur un jā-
izanalizē. Vislabāk – sapulcinot darbiniekus un izrunājoties par viņu grūtībām. Visbeidzot jāmēģina novērst vai mazināt darbinieku pārslodzes iemeslus,» mudina B.Gerharde.
«Signāllampiņas» jāvēro arī pašam un jāmeklē iespējamie risinājumi. «Ja problēmas saistītas ar darbavietu, kad no izdegšanas cieš vairāki darbinieki, jāvēršas pie uzņēmuma vadības, lai panāktu sev vēlamas pārmaiņas. Ja tas neizdodas, visloģiskāk būtu mainīt darbavietu. Diemžēl pašreizējā ekonomiskajā situācijā tas var būt sarežģīti, un cilvēks nokļūst relatīvā bezizejā,» atzīst psihoterapeite. Viņa norāda, ka tad svarīgi izvērtēt situāciju un atdalīt būtisko no nebūtiskā. Deleģēt pienākumus citiem, izpildīt tos, piemēram uz četrām, nevis desmit ballēm.
«Var palīdzēt skats no malas, tāpēc es ieteiktu aprunāties ar kādu kolēģi, draugu, iespējams, psihoterapeitu. Meklēt un pieņemt visu iespējamo atbalstu. Nepaturēt sevī negatīvās emocijas, bet izkratīt sirdi uzticamam cilvēkam vai domās norāt dusmīgu klientu. Kārtīgi atpūsties. Darīt to, kas palīdz relaksēties. Darba spriedzi var arī izdziedāt, izdejot vai izlādēt sporta zālē,» min B.Gerharde.
Laba izdegšanas sindroma profilakse esot arī darba likumos ietverto garantiju ievērošana, piemēram, astoņu stundu darba diena. «Pēc darbalaika beigām vajadzētu atstāt visu, kā ir, un iet mājās. Izmantot pusdienas pārtraukumus tam paredzētajam nolūkam un noteikti doties atvaļinājumā! Apdomājot, kas briesmīgs varētu atgadīties, ja kaut ko nepaveiksiet, reizēm iespējams atklāt, ka mēs pārspīlējam, baidoties no dramatiskām sekām,» teic psihoterapeite, mudinot pievērst sev un savai veselībai lielāku uzmanību. Kāds labums pašam un darbavietai var būt no «izdeguša» darbinieka, kurš lieto vien atlikušās enerģijas un iespēju druskas?
Pazudis spēks Ilze (38), strādā radošu darbu
Pirmās nopietnās noguruma pazīmes, nespēju ar pilnu atdevi radoši darboties, ģenerēt jaunas idejas un nākt klajā ar iniciatīvu, kas ļoti nepieciešama manā darbā, sāku ievērot pēc tuva cilvēka zaudējuma. Tas ir saprotami, ka pēc šāda traģiska notikuma nav iespējams uzreiz atgūties un strādāt ierastajā režīmā. Tomēr ir pagājis zināms laiks un dziļās sāpes rimušas, taču nespēju dabūt pat pusi dzīves spara, kāds man bija iepriekš.
Ir ļoti grūti pirmdienās celties, lai ietu uz darbu. Stress sākas jau svētdienas pēcpusdienā, saprotot, ka būs jānāk klajā ar jaunām idejām un plānu to īstenošanai, bet savā prātā nespēju saraust nekā jēdzīga. Pārējās nedēļas dienās situācija it kā normalizējas. Palēnām iestrādājos un spēju arī ko «uzražot», bet saprotu, ka tas tiek karsēts uz vājas uguns. Man par to ir dusmas un izmisums.
Esmu visādi domājusi, kā tikt ar šo izdegšanas izjūtu galā. Uznāk brīži, kad ilgojos pēc vienkārša, mehāniski veicama darba. Taču finansiālo saistību dēļ nevaru šādu «greznību» atļauties. Savukārt atrast līdzvērtīgu nodarbošanos citā jomā neļauj kvalifikācijas trūkums. Turklāt nedomāju, ka tas varētu būt risinājums. Arī tāpēc, ka savu profesiju uzskatu teju par dzīves aicinājumu. Man vienkārši pazudis spēks, bet darbā jātur ļoti liela slodze.
Iespējams, to palīdzētu atgūt kārtīgs atvaļinājums jūdzēm tālu no ierastās vides, bet pagaidām nav šādu iespēju. Laika un spēka trūkuma dēļ man nav arī īpašu hobiju – lielākā bauda pēc darba uztaisīt krūzi tējas un nedarīt neko. Lai nesadegtu pavisam, esmu gan iemācījusies daudz ko neņemt galvā. Tas palīdz, bet enerģiju nerada. Ar bailēm gaidu, kad šo manu stāvokli ievēros priekšnieks, jo kam gan vajadzīgi darbinieki, kas nespēj strādāt ar pilnu atdevi.
