Lizuma pagasta zemnieku saimniecības “Cīruļi” īpašnieki Biruta un Modris Reiznieki jūtas droši, jo zina, ka saimniecība pastāvēs arī turpmāk. Vecāku iesākto šodien turpina dēls Mārtiņš, kurš savā pārziņā ņēmis lopkopības nozari, bet pavasara un rudens darbu sezonā iesaistās arī ar graudkopību saistītajos darbos.
Atbild par fermu
Mārtiņš nav no runīgajiem. “Mārtiņš ir visur gājējs un visa darītājs. Viņam piemīt ļoti augsta pienākuma apziņa. Tikai tad, kad atliek brīvs brīdis, jo, dzīvojot laukos, vienmēr ir ko darīt, dēls smejas, ka dodoties uz garāžu, lai pievērstos automehānikai. Šo nodarbi viņš salīdzina ar saldo ēdienu. Pagaidām vēl neesam pārrakstījuši saimniecību uz viņa vārda. Vienu brīdi, kad man un vīram bija problēmas ar veselību, domājām likvidēt saimniecību, bet Mārtiņš bija tas, kurš šo domu noraidīja, tāpēc tagad jūtamies droši, ka viņš “Cīruļus” nepametīs,” stāsta Biruta.
Mārtiņš stāsta, ka palīgā vecākiem gājis kopš agras bērnības, tāpēc lauku darbi ir labi zināmi. “Mani neviens īpaši neskubināja uz darbiem. Es labprāt daru visu. Atbildu par 26 slaucamām govīm un pārējiem liellopiem – kopumā 30,” stāsta Mārtiņš. Tikai slaukšanas iekārtu mazgāšanu viņš uzticējis mammai. Lopu novietnē netrūkst roku darba, jo šobrīd ne barības sadale, ne mēslu izvākšana nav mehanizēta. Mārtiņš prāto, ka ar laiku tomēr nāksies domāt, kā atvieglot darba ikdienu. Viņš nenoliedz, ka dienu pēc dienas, strādājot tikai saimniecībā, esot brīži, kad no visa griboties aizbēgt, jo brīvdienu jau laukos nav. Tādās reizēs viņš dodoties uz garāžu, lai pāris stundas pievērstos automašīnas remontam. “Man patīk automehānika, tāpēc, iespējams, ar laiku tai pievērsīšos vairāk. Ja būtu laiks, varētu izveidot nelielu autoservisu,” prāto Mārtiņš. Viņš plāno uzsākt mācības kādā no lauksaimniecības skolām, lai papildinātu zināšanas.
Par ārzemēm nedomā
“Cīruļos” kopā ar nomātajām platībām šodien tiek apstrādāti 150 hektāri lauksaimniecībā izmantojamās zemes, bet savu saimniekošanu 1998.gadā saimnieki iesāka tikai ar 6 hektāriem, kuru lielākajā daļā tika audzēti kartupeļi. Tagad platības atvēlētas kviešiem, miežiem, rudziem un rapsim. Graudus izmanto ne tikai pašu vajadzībām, bet katru gadu aptuveni 200 tonnas pārdod. Saimniecība ir arī graudu kooperatīva “Latraps” biedri, jo tā iespējams saņemt Eiropas fondu atbalstu. Saimniecībā sarūpēta visa lauksaimniecībā nepieciešamā tehnika. Vēl tikai jāgūst apstiprinājums projektam, lai varētu uzsākt plaša angāra būvi tehnikas novietošanai. Katru otro dienu saimniecības pagalmā iebrauc kooperatīvās sabiedrības “Māršava” piena mašīna, lai savāktu izslaukto pienu un tālāk nogādātu uz Rīgas piena kombinātu. Šobrīd, kad izslaukumi ir mazāki, pārstrādei nodotā piena daudzums ir aptuveni pustonna, vasarā piena ir ievērojami vairāk. “”Māršavā” iestājāmies tad, kad akciju sabiedrība “Cesvaines piens” 2009.gadā atteicās pieņemt pienu. Savu izvēli nenožēlojam,” stāsta jaunais zemnieks. Lai gan zemnieku saimniecībā nav noteiktu brīvdienu, Mārtiņš nekad nav domājis, ka varētu labākas, dzīves meklējumos doties strādāt uz ārzemēm, līdzi ņemot arī sievu Lāsmu un divgadīgo dēlēnu Emīlu. “Vai tad tur būs labāk? Tur jau arī nav nekas spīdošs,” uzskata Mārtiņš. Viņš nenoliedz, ka tad, ja vecāki jau nebūtu izveidojuši zemnieku saimniecību, visu pašam sākt pilnībā no nulles šobrīd būtu gandrīz neiespējami.
