Neomulīga ainava paveras acij, stāvot iekšpus Gulbenes alus brūža iežogotajai teritorijai. Ir sajūta, ka tā pamesta steigā. Vai kāds būtu izdevis pavēli par tūlītēju evakuāciju? Zeme ir piebirusi sīkām, smalkām stikla lauskām kā pēc sprādziena. Taču laboratorijas telpā uz galda ir sastindzis laiks kolbās un mēģenēs. Kaut kur mētājamies uzieti darba drošības dokumenti zilā mapē.
Gaida uzņēmīgu “īsto saimnieku”
Pagalmā pie ceriņu krūma zemē guļam manāma prāva kaudzīte alus etiķešu, kurām krāsu un burtus nav “noēdis” ne lietus, ne sniegs: gaišais pasterizētais alus “Vecais draugs”, “Vidzemes alus”, “Arnolda”… 2007.gada oktobrī SIA “Gulbenes alus darītava” uzsāka “Barona” gaišā alus ražošana, tā atdodot godu baronam fon Volfam, kurš 1811.gadā izveidoja Gulbenē iesala dedzinātavu, ko varam uzskatīt par Gulbenes alus darītavas pirmsākumu. Tas bija teju pēdējais skaistais žests. Un 2009.gada sākumā uzņēmums pilnībā pārtrauca alus ražošanu apgrozāmo līdzekļu nepietiekamības dēļ. Atsākt šodien vairs nebūtu iespējams, jo ir izlauztas un aizvestas visas alus darīšanai nepieciešamās iekārtas.
“Lursoft” datu bāzē redzams, ka pēdējo reizi informācija par SIA “Gulbenes alus darītava” finanšu rādītājiem ir publiskota par 2011.gadu. Jau toreiz uzņēmumam nebija nekāda finanšu apgrozījuma un bija 72 797 latu zaudējumi. Taču firmā bija viens algots darbinieks. Uzņēmumam ir divi īpašnieki – brāļi Māris un Dainis Zaņģi no Rīgas -, no kuriem katram pieder 50 procenti kapitāldaļu. Kā vienam, tā otram ir tiesības pārstāvēt uzņēmumu atsevišķi. Pirms brāļiem četrus gadus līdz 2006.gadam uzņēmums piederēja Jurim Čunčulim no Daugavpils, pirms tam četrus gadus līdz 2002.gadam uzņēmums piederēja gulbeniešiem Imantam Cimdiņam (77,23 procenti kapitāldaļu) un Teiksmai Baikovai (21,93 procenti kapitāldaļu).
“Gulbenes plānā šī joprojām ir iezīmēta kā ražošanas teritorija. Šajā ziņā nekas nav mainījies. Kaut tur jau, tēlaini izsakoties, gandrīz vai “mūža meži” ir saauguši,” par letarģiskajā miegā dusošo Gulbenes alus darītavu saka Gulbenes novada domes teritorijas plānotāja Marta Mikolaja. Viņa uzskata, ka nekas vēl nav zaudēts, ja šī vieta reiz sagaidīs savu īsto saimnieku. Eksperte atzīst, ka Gulbenē šī nav vienīgā bijusī ražošanas teritorija, kura šodien izrādījusies nevienam nevajadzīga. Tāpat ir ar bijušo Gulbenes maizes kombinātu, “Daiļrades” cehu. “Neizmantotu ražošanas platību mūsu pilsētā ir ļoti daudz. Vajag tikai uzņēmīgus cilvēkus, kuri šīs teritorijas sakārtotu vai nojauktu un rastu jaunu pielietojumu, kā tas, piemēram, ir noticis ar bijušo Gulbenes saldētavu, kur vieta notīrīta, lai uzceltu kaut ko jaunu,” saka M.Mikolaja.
Sēta neattur zagļus un
demolētājus
SIA “Gulbenes alus darītava” , kā “Dzirkstele” noskaidroja Gulbenes novada domē, skaitās pašvaldības pats lielākais parādnieks saistībā ar nesamaksāto nekustamā īpašuma nodokļa parādu. Turklāt uzņēmuma īpašnieki ir pašvaldībai nesasniedzami. Uz tai zināmajām adresēm sūtītās brīdinājuma vēstules ar lūgumu samaksāt parādu regulāri tiek nosūtītas atpakaļ uz Gulbenes novada domi, jo adresāts nav bijis sasniedzams. Tāpēc parāda piedziņa nodota jau otrā tiesu izpildītāja rokās. Pirmajam neveicies, nācies meklēt citu.
SIA “Gulbenes alus darītava” valdes priekšsēdētājs Māris Zaņģis uz jautājumu, kā domā nomaksāt iekrāto vairāk nekā 24 000 latu lielo nekustamā īpašuma nodokļa parādu, “Dzirkstelei” atbild: “Tas mums jārisina kopā ar pašvaldību.” Pēc M.Zaņģa domām, novada domei ir jāsaprot, ka uzņēmumā nekāda darbība nenotiek un tāpēc jāizrāda sapratne. Sāpīgi bijis pārdzīvot arī to, ka, alus darītavai stāvot dīkā, no zagļiem nebija glābiņa, kaut tika algots sargs, kurš vienalga nespēja izsekot visam plašajā teritorijā notiekošajam. “Viss, kas ir metālisks, to ņēma un grieza. Ir ierosinātas vairākas krimināllietas par šīm zādzībām. Tad mēs pieņēmām lēmumu, ka vienkārši visu izgriežam ārā paši, lai tur vairs nav, ko ņemt,” stāsta M.Zaņģis. Viņš uzskata, ka nav jēgas risināt uzņēmuma maksātnespēju, jo no tā neviens nebūs ieguvējs. Izdemolēto Gulbenes alus darītavu īpašnieks uzskata par mūsdienu sociālās vides atspulgu, jo slēgtas teritorijas durvis nav nekāds šķērslis vai garants. “Diemžēl postpadomju domāšana un attieksme ne tikai ir saglabājusies, bet arī pārgājusi jauniešos, kuri vienkārši iet un demolē, sit stiklus,” saka M.Zaņģis. Tomēr viņš nenolaiž rokas un saka, ka visu laiku tiek meklēti investori, taču pagaidām – bez panākumiem.
Zudusī Kirova kolhoza bagātība
Kāda bijusī Gulbenes alus brūža darbiniece, kura savulaik nostrādājusi šajā rūpnīcā 14 gadus, “Dzirkstelei” ar sāpošu sirdi atceras rūpnīcas ziedu laikus, kas, viņasprāt, piedzīvoti gan padomju gados, gan atjaunotās Latvijas brīvvalsts sākotnē.
“Mēs ražojām 11 veidu limonādi. Tonnām iesala! Strādājām divās maiņās! Pudelēs pildījām arī Valmieras minerālūdeni. Ražojām cūkas, liellopa un vistas gaļas konservus, kurus vedām pārdot uz Krieviju. Noiets bija ļoti labs! Gatavojām arī konservējumus no āboliem. Taču visplašākais sortiments bija ražotajam alum. Ļoti daudz šķirņu, kā arī izlejamais alus! Pieprasījums bija liels. Laikā, kad vēl spēkā bija tā saucamie repši, mēs dienā iztirgojām pat sešas tonnas izlejamā alus! To Gulbenē varēja nopirkt trīs vietās – Rīgas ielā 68, pirts bārā un alus darītavas kafejnīcā, kur varēja paēst arī siltas pusdienas,” viņa stāsta. Taču tad sākušās bažas par to, ka Gulbenē ūdens sastāvā ir pārāk daudz kaļķa un tas neder pārtikas ražošanai. Tāpēc ar steigu nopirkti filtri, vajadzīgā kvalitāte tika nodrošināta. Problēma it kā atrisinājusies, tomēr reiz idille beidzās. Priekšniecība pēkšņi paziņojusi kolektīvam, ka visiem ir jāatvaļinās. Dažiem šobaltdien nav samaksāta pēdējā aprēķinātā alga. Klīda baumas, ka īpašnieks pārdevis uzņēmumu par aptuveni 100 tūkstošiem latu. Vai tā bija, to neviens nezina. Jaunais īpašnieks sākumā mazliet pasaimniekoja un tad pārdeva uzņēmumu tālāk. Ar skumjām sieviete atceras: kad viņa sākusi strādāt šajā kolektīvā, tajā bijuši 102 strādnieki un nav bijis nekādu problēmu ar algu izmaksu. Pamazām kolektīvs samazinājies uz pusi, līdz strādnieki uzņēmumam vispār izrādījās nevajadzīgi. Stāstītāja atgādina, ka alus brūzis padomju gados bija viena no Kirova kolhoza darbības nozarēm blakus dārzniecībai, olu ražotnei. Nekad nebijis pat domas, ka reiz no šīs lepnības pāri vairs nebūs palicis nekas.
