Latvijā pagaidām legāli nav atļauti surogātmātes pakalpojumi. Taču sievietes no Latvijas brauc uz ārzemēm un tur sniedz šādu pakalpojumu neauglīgiem pāriem. Vai pienāks diena, kad Latvijā un visā Eiropā to varēs darīt oficiāli?
Latvijā pagaidām legāli nav atļauti surogātmātes pakalpojumi. Taču sievietes no Latvijas brauc uz ārzemēm un tur sniedz šādu pakalpojumu neauglīgiem pāriem. Vai pienāks diena, kad Latvijā un visā Eiropā to varēs darīt oficiāli?
Baltijas Asamblejā, kurā Saeimas deputāte Jevgenija Stalidzāne darbojas Latvijas delegācijas sastāvā, kopā ar lietuviešiem un igauņiem runāts par surogātmātes pakalpojumu atzīšanu un uzraudzību kā alternatīvu neauglībai. Baltieši savu viedokli pēc tam aizstāvējuši Eiropas Padomē, kur kāds Nīderlandes pārstāvis gribējis “dabūt cauri” visām 125 dalībvalstīm saistošu rezolūcijas projektu par surogācijas legalizāciju. Pagaidām neapstiprinātajā rezolūcijā bija apgalvojums, ka surogācija ir alternatīva neauglības ārstēšanai. “Absurds! No tā jau neauglīga sieviete auglīgāka nekļūs,” saka J.Stalidzāne.
Ja šo rezolūcijas projektu akceptētu, tad naudas grūtībās nonākusi sieviete Latvijā par 25 000 latiem varētu pretendēt būt par inkubatoru. Pēc mazuļa piedzimšanas viņai nebūtu tiesības pārdomāt, atteikties no naudas un paturēt bērniņu. Viņa pat nezinās, kādās rokās nonāks mazulis, kā viņam klāsies. Nav arī izslēgts, ka piedzimušais bērniņš var neiepatikties potenciālajiem vecākiem. Viņi var atteikties no bērna. Situācijas ir dažādas un iespējamie pārdzīvojumi arī.
Pagaidām Eiropas Padomē jautājuma izlemšana atlikta. “Latvijas delegācijas vadītājs Andris Bērziņš pārējiem pierādīja, kāds absurds ir surogācijas legalizācija. Paldies Dievam, šo lietu atlika un uz balsošanu Eiropas Padomes Parlamentārās Asamblejas sesijā nepalaida,” stāsta J.Stalidzāne. Viņa skaidro, ka pret surogācijas ievazāšanu Latvijā iestājušies visu tradicionālo reliģisko konfesiju līderi. Latvijas zinātnieki iebilduši, ka surogācija kā dažu cilvēku grupu problēma pēcnācēju radīšanā ir nepietiekami pētīta. Tajā pašā laikā Latvijā ir arī citi viedokļi – par labu surogācijas legalizācijai Latvijā un Eiropā.
“No ārsta viedokļa raugoties, attiecībā uz instinktu turpināt savu sugu cilvēks dzīvajā dabā nav izņēmums. Bez instinktiem cilvēkam ir arī daudz emocionālu un sociālu motīvu, kuri pastiprina bioloģiski doto nepieciešamību un rada izteiktu vēlēšanos pēc ģenētiksi “sava” bērna,” uzskata Rīgas Stradiņa Universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras vadītāja, profesore Gunta Ancāne. Ar viņas zinātniski formulētajiem argumentiem bija bruņojies Latvijas delegācijas vadītājs A.Bērziņš Eiropas Padomē. “G.Ancāne uzsver, ka uz situāciju nevar raudzīties tikai no tās sievietes vai vīrieša viedokļa, kuriem ir vajadzīgs “savs” bērns un to var iegūt vienīgi ar surogātmātes pakalpojuma palīdzību. Jāanalizē arī pārējo šajā procesā iesaistīto cilvēku jūtas. Nevar šo procesu analizēt kā tehniski mehānisku, nevis dziļi humānas un cilvēciskas jūtas izsaucošu,” saka J.Stalidzāne.
G.Ancāne savā rakstiski izklāstītajā viedoklī par šo tēmu uzsver, ka surogātmātei, lai nākotnē neveidotos psihiski un somatiski traucējumi, bērniņa zaudējums būtu jāizsēro, “jāiziet cauri sērošanas procesam”. Profesore saka, ka vissvarīgākais ir jautājums, kā jutīsies bērns. “Ir zināms, ka bērni tūlīt pēc dzimšanas atšķir savas mātes pienu, smaržu, balsi, jau “pazīst” savu māti. Tātad – pēc dzimšanas nomainoties “mātei”, bērns varētu justies kā māti zaudējis un atdots svešam cilvēkam. Agrīns mātes zaudējums, kā zināms, ir starp dziļākajām un smagākajām psihoemocionālajām traumām un personības attīstību ļoti nelabvēlīgi ietekmējošs faktors,” uzskata viņa.
***
Surogāts – (latīniski – “surrogatus”, kas nozīmē – izvēlēts cita vietā) nepilnīgs aizstājējs, līdzīgs, bet mazvērtīgāks materiāls, ražojums un tamlīdzīgi.
