Aīda Rozentāle, Gulbenes novada domes Izglītības, kultūras un sporta nodaļas izglītības metodiķe: Patiesību sakot, es tur nesaredzu neko pozitīvu. Vienīgais, protams, tas, ka katrs bērns valstij izmaksā konkrētu summu, bet, bērnam mācoties atkārtoti, tā ir dubulta maksa. Bet man ir žēl bērnu! Bērnam ir jāsāk mācīties skolā 7 gadu vecumā, bet visi bērni nav vienādi un dažiem ir grūtības. To visu pārrunājot ar vecākiem un redzot, ka bērnam nav nekādu medicīnisku problēmu, bet viņš vienkārši tik ātri nav attīstījies vai viņam nav tik labas uztveres spējas, vai kaut kas ir ar uzmanību, var atstāt uz otru gadu, un tad viņam pēkšņi krīt priekšskars un viss būs kārtībā. Es esmu sarūgtināta, ka ir runa tieši par mazajām klasēm, kad bērnam ir jāpierod pie skolas. Bet, ja mēs jau no pirmās klases radināsim, ka viņam neveicas, un ja viņš zinās, ka viņu tik un tā pārcels, viņš arī nemācīsies un individuālajam darbam būs nulles vērtība. Bērnam nebūs motivācijas. Jau tā tagad bērni ir ar ļoti zemu motivāciju, mēs viņiem atņemsim vēl pēdējo. Mēs esam apmulsuši. Ministrs jau gan saka, ka ir bijusi darba grupa un veikti pētījumi, bet es neko par to nezinu, varēja taču vismaz sazināties ar novadu medicīniski pedagoģisko komisiju vadītājiem, bet tā nav bijis.
Arnis Šķēls, Gulbenes novada domes Izglītības, kultūras un sporta nodaļas vadītājs: Praktiķi uzskata, un arī es sliecos tā domāt, ka lielāka jēga būtu, ja varētu atstāt uz otru gadu skolas sākumposmā. Tas ir adaptācijas periods, un šajā laikā var parādīties arī atsevišķi mācīšanās traucējumi. Bērniem atvēršanās skolai notiek dažādi. Cits varbūt ir ātrāk gatavs mācību procesam un ātrāk iekļaujas šajā vidē, citam savukārt tas notiek vēlāk. Ir gadījumi, kad tiešām atsevišķiem bērniem ir vērts atkārtot otro apmācības gadu. Mums ir arī tādas situācijas, kad vecāki vēlas, lai bērns sāk mācīties no sešu gadu vecuma, kaut gan tas pagaidām vēl nav obligāti noteikts, bet tomēr pēc kāda laika vecāki saprot, ka tas ir bijis daudz par agru. Un paši vecāki ir ieinteresēti, lai bērns atkārtoti mācās 1.klasē. Bet patiesībā Ministru kabineta noteikumi tomēr atstāj iespēju zināmos gadījumos, visu nopietni izvērtējot, atstāt uz otru gadu arī sākumskolas posmā. Varbūt iepriekšējā pieredze rāda, ka skolu kolektīvi nepietiekami rūpīgi izvērtējuši dažādus viedokļus un varbūt atstāšana notika vienkāršoti. Šobrīd skolai tiek uzlikta daudz lielāka atbildība un ir ļoti argumentēti jāizsver, vai šis bērns ir jāatstāj vai nav jāatstāj uz otru gadu.
Elita Reinsone, Gulbenes vidusskolas skolotāja: Ja 1.klasē bērns nav apguvis matemātiku un latviešu valodu, es noteikti esmu par to, lai viņš vēlreiz mācās tajā pašā klasē. Tas netraumē bērnu, ja tiek strādāts gan ar vecākiem, gan arī ar bērnu pašu. Ir vienkārši jāskaidro, ka viņam šajā brīdī nav paveicies, bet viss būs kārtībā. Ja viņu cels uz priekšu, kas ar viņu notiks tālākajās klasēs? Otrajā klasē jau ir jāzina reizrēķina tabula, jāraksta atstāstījumi, bet ko darīt, ja viņš pat vēl lasīt neprot? Tad bērnam tālāk būs vēl trakāk. Viņš sapratīs, ka nav apguvis vielu, un viņam sāksies mazvērtības kompleksi. Pirmajā klasē tā vēl nav. Es esmu tiešām par to, ka ir jāstrādā ar bērniem un viņa vecākiem, lai saprot, ka bērns nav apguvis šo programmu. Lielajās klasēs ir citādāk. Daži jau tagad pasaka – mani jau taču neatstās uz otru gadu. Viņi jau spekulē uz to, ka pārcels tāpat. Bet kas būs pēc tam? Kas notiks ar mūsu bērnu izglītību, ar viņu zināšanām? Mēs tikai celsim un celsim uz priekšu, bet viņi nebūs apguvuši neko. Nereti arī gadās, ka tie bērni, kas sākumskolā ir palikuši uz otru gadu, pēc tam vidusskolā ir starp labākajiem un saņem atzinības rakstus par panākumiem mācībās. Viņi patiesībā ir tikai ieguvēji!.
