Gads tuvojas izskaņai. Kopā velkam savu darbu un nedarbu bilanci. Liekam kopā notikumu kaleidoskopu. Tas, protams, allaž ir raibs, bet šogad – jo īpaši. Esam piedzīvojuši vislielāko ugunsgrēku, kad dega Rīgas pils, pārdzīvojuši pēdējos gados vislielāko – Zolitūdes – traģēdiju. Diemžēl vainot varam vien pašu neizdarību un paviršību. Esam palikuši bez valdības vadītāja. Un tik vienkārši jauns premjers rokās nedodas. Prezidentu izvirzītās kandidatūras neapmierina, bet vai mēs zinām, kādam tam būt? Izskatās, ka arī tas līdz gada beigām diezin vai atrisināsies. Maz gribētāju ņemt rokās valsts vadītāja grožus. Bēdīgi! Vai tiešām mūsu Latvijā vairs nav gudru prātu, kas spētu turpināt virzīt mūsu valsti uz priekšu, kā to krīzes gados spēja Valdis Dombrovskis! Lai arī tas notika mums sāpīgi – ar nodokļu celšanu, algu mazināšanu un jostas pievilkšanu ciešāk, bet starptautisko aizdevēju prasības tika izpildītas, un valsts, kaut sīkiem solīšiem, bet virzās uz priekšu. Tagad visi gudri var spriedelēt, ir vai nav tas Latvijas veiksmes stāsts. Bet kāds tas būs turpmāk? It īpaši tagad, kad valsts nupat ieiet eirozonā. Nekas rožains tas nav. Ne jau tas ir tik būtiski, cik ātri savos makos sataustīsim eiro banknotes, bet gan tas, cik dārgi vai lēti par visu maksāsim. ES statistikas pārvaldes «Eurostat» dati par pērno gadu liecina, ka Latvijas iedzīvotāji ir ceturtie nabadzīgākie ES valstu vidū, vēl sliktāk klājas vien Horvātijā, Rumānijā un Bulgārijā. Vai eiro būs mūsu labklājības garants?
