Esmu rakstījusi par krīzēm, kādām Eiropas Savienība gājusi cauri. Tagad gribu runāt par principiem, kuri bijuši ES mugurkauls. Sekošana tiem ļāvusi tai kļūt par vienīgo starpvalstu sadarbības modeli Eiropas vēsturē, kas par spīti Eiropas gala sludinātājiem nesis ilgtspējīgu mieru.
Sabiedrībā dominē neticība. Pēc kara arī valstu starpā valdīja neticība un skepse, ka attiecības iespējams veidot uz citādiem pamatiem. Taču nesenā šausmu pieredze un apjausma, ka nākamais karš būs vēl asiņaināks, lika norobežoties no valstu attiecībās līdz tam pastāvējušā modeļa. Katrai valstij vienmēr bijušas un būs savas intereses, kas, ļoti iespējams, var nonākt pretrunā ar citu valstu interesēm. Tāpēc izšķirošs ir jautājums par izvēli, kā šīs neizbēgamās pretrunas risināt. Vecais ceļš – no spēka pozīcijām – acīmredzot vairs nederēja. Vienīgā alternatīva bija domstarpības risināt civilizēti. Citiem vārdiem – attiecības veidot kā partneriem, kuri ieinteresēti gan katra paša, gan kopējā panākumā. Kuri palīdzēs cits citam grūtā brīdī, saprotot, ka šāds brīdis var pienākt katram. Citiem vārdiem, arī lielākajām ir vajadzīgi sabiedrotie starp mazākajām ES valstīm, lai viņu intereses gūtu atbalstu, pieņemot ES lēmumus.
Šī savienība savā darbībā balstās uz stingriem tiesiskiem pamatiem: tie ir Eiropas līgumi – sākot ar Romas līgumiem 1957.gadā līdz Lisabonas līgumam 2009.gadā. Pilnīgi visas ES valstis tos ir brīvprātīgi un demokrātiski apstiprinājušas, citādi tie nevar stāties spēkā. Ar subsidiaritātes principu valstis nosaka, ka Eiropas Savienība un tās izpildinstitūcija Eiropas Komisija dalībvalstu uzdevumā var veikt tikai tās darbības, kurās spēj piedāvāt lielāku efektivitāti nekā valstis, darbojoties nacionālajā līmenī. Kopējās politikas – piemēram, lauksaimniecībā, konkurencē, tirdzniecībā vai kopš Lisabonas līguma pieņemšanas arī enerģētikā – joprojām ir mazākums. Savulaik valstis vienojās, ka dzīvnieku veselības aizsardzība ir kopējā politika, savukārt cilvēku veselības aizsardzība joprojām ir nacionālā pārziņā.
No Eiropas Sociālā fonda maksātās tā saucamās “simtlatnieku” stipendijas krīzes grūtākajos brīžos daudziem bija neatsverams atspaids. ES principi uzliek par pienākumu palīdzēt vājākai dalībvalstij, lai attīstības atšķirības starp valstīm izlīdzinātos. Tieši tādēļ Latvija, kas daudzās attīstības pozīcijās joprojām atrodas ES valstu saraksta apakšā, var saņemt no ES budžeta četras reizes lielāku finansiālo atbalstu, nekā iemaksā tajā. Tā ir neatmaksājama ES valstu finansiāla palīdzība. Tā ir solidaritāte rīcībā. Bet tikai pati valsts var izlemt, kur šī nauda ieguldāma.
