Alda Buša, Gulbenes slimnīcas galvenās ārstes vietniece: – Tas ir jānokārto oficiāli un viss iepriekš jāizplāno. Ir jāraksta iesniegums Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes nodaļā, ka cilvēks piekrīt savu orgānu transplantācijai pēc nāves. Tikai tad, ja ir saņemtas nepieciešamās atļaujas, cilvēka labā griba pēc viņa nāves var tikt ņemta vērā. Ir arī tādi, kas jau dzīves laikā gatavi pret samaksu ziedot, piemēram, vienu nieri. Tas parasti notiek, ja cilvēks uz to ir spiests iziet nabadzības dēļ. Tas nav labs risinājums. Ja cilvēka organisms jau tā ir novājināts, kāda orgāna labprātīga zaudēšana dzīves kvalitāti tikai pasliktinās.
Vjačeslavs Bogdanovs, Gulbenes katoļu draudzes prāvests: – Tas ir diskutējami. Ja cilvēks ir gatavs ziedot savus orgānus pēc nāves, to var saprast, tā ir cilvēka brīvās gribas izpausme. Taču, ja ir vēlme vēl dzīves laikā labprātīgi šķirties no kāda sava orgāna, ir jāizprot, kāpēc cilvēks to dara. Komercija nav atbalstāma. Tas ir nosodāms un nepareizi – nepieņemami tam, kas pārdod un tam, kas pērk. Taču, ja kāds dzīves laikā ir ar mieru ziedot savu orgānu, lai upurētos otra cilvēka labā, lai glābtu viņa dzīvību, tas ir respektējams cilvēka lēmums. Tas ir cilvēka upuris tuvākā labā.
Ilze Mezīte, Gulbenes novada domes deputāte: – Šī tēma sabiedrībā nav pietiekami izdiskutēta. Cik tālu mēs aiziesim, ko drīkst un ko nedrīkst darīt? Vai nav tā, ka, zinātnes progresa vadīti, jau sākam iejaukties Dieva plānos? Nav vienkārši ziedot un nav vienkārši no otra orgānu paņemt. Orgānus ziedot var tikai cilvēks ar labu veselību. Kāds cits varbūt savējo nav taupījis un tāpēc ar laiku rodas vajadzība pēc donora orgāna. Te ir vēl viena tēma – par tautas veselību. Varbūt katram laikus ir jāpadomā, kā savu veselību taupīt, lai ar savām paša aknām nodzīvotu visu mūžu.
