Aira Anča, politiski represētā:
No vienas puses, varbūt ir taisnība tiem, kuri uzskata, ka Uzvaras piemineklis ir jānojauc, no otras puses raugoties, karu jau negribēja neviens. Tāpēc domāju, ka šis priekšlikums ir koks ar diviem galiem. Nacionālā apvienība, manuprāt, pārāk daudz uzkurina situāciju. Raugoties dzīvē mazliet uz priekšu, nebūs tā, ka šajā konkrētajā vietā, kur tagad atrodas Uzvaras piemineklis, tie, kas tur 9.maijā pulcējās ar ziediem un transparentiem, vairs nepulcēsies. Viņi turpinās pulcēties, bet tad juceklis un nesaskaņas var būt daudz lielākas. Nav izslēgts, ka, nojaucot pieminekli, var sākties arī kaut kādas represijas. Nesaprotu, ko mēs visu laiku Latvijā savstarpēji varam naidoties? Vai tad Rīga jau nav sanaidojusi rīdziniekus un to sabiedrības daļu, kas nav deklarēti Rīgā? Tā vietā, lai nojauktu pieminekli, kam atkal būs vajadzīgi lieli līdzekļi, labāk būtu atvēruši kādu lielu uzņēmumu, lai cilvēkiem ir darbs un nevajag aizbraukt no Latvijas. Es arī pati esmu politiski represētā persona, bet kategoriski tomēr neiestājos par pieminekļa nojaukšanu. Tas ir rūpīgi jāizvērtē.
Anatolijs Savickis, vēsturnieks:
Uzvaras pieminekļa mākslinieciskā vērtība pēc Latvijas mākslas zinātnieku novērtējuma pielīdzināma Brāļu kapu ansamblim vai Brīvības piemineklim. Manuprāt, mākslas darbu iznīcināšana ir noziegums, lai arī kāda būtu sabiedrības daļas attieksme pret to. Turklāt saskaņā ar līgumu, kas noslēgts saistībā ar Krievijas armijas izvešanu, mūsu valsts apņēmusies uzturēt 2. pasaules kara memoriālās vietas. Parakstu vākšana ir veids, kā valsts iedzīvotājiem paust savu nostāju kādā konkrētā jautājumā un iesaistīties dažādu jautājumu risināšanā valstiskā līmenī. Savācot noteiktu skaitu parakstu, Saeimai jāizskata un jāpieņem lēmums par to, vai iedzīvotāju iniciatīva atbalstāma vai ne. Uzvaras pieminekļa nojaukšanas iniciatīva ir kā atbilde referendumam par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai. Šobrīd nojaukt Uzvaras pieminekli galvenokārt vērtēju kā priekšvēlēšanu aktivitāti, bet neizslēdzu arī citus variantus, kā mēģinājumu vēl vairāk sašķelt sabiedrību, destabilizējot situāciju valstī. Politiķi vienmēr visos laikos izmanto vēsturi, lai gūtu sev kādu labumu.
Sarmīte Dundure, Gulbenes iedzīvotāja:
Es pat internetā nobalsoju par Uzvaras pieminekļa nojaukšanu, jo mums pietiek piemiņas vietu, kur pulcēties. Domāju, ka nav pareizi slavināt to, ka viņi savulaik tika mūs okupējuši. Vieniem tā ir uzvara, bet citiem, savukārt, tā ir okupācija daudzu gadu garumā. Ja uzvarējāt, tad varējāt arī braukt mājās uz savu valsti. Protams, Uzvaras pieminekļa nojaukšana var radīt savstarpējas nesaskaņas un represijas. Ne tik daudz uz vietas Latvijā, kā no ārpuses. Es domāju, tas tā noteikti arī būs, ka sāksies represijas pret Latviju tīri ekonomiskā veidā. Ir jāsaprot, ka ar lielo Krieviju mums nav pa spēkam spēkoties, jo esam maza valsts. Mēs esam tik, cik esam. Godīgi sakot, es ļoti šaubos, vai pieminekli vispār nojauks. Visticamāk, ka tas nenotiks, bet, ja man būtu teikšana, es liktu nojaukt. Paraugoties, kas pie Uzvaras pieminekļa notiek tad, kad tiek svinēta Uzvaras diena, kļūst skaidrs, ka šim pasākumam jārod cita vieta.
