Gribam to atzīt vai ne, bet dzīve, lai cik moderna arī būtu, liek cilvēkiem atgriezties pie mūsu senču prasmēm un gudrībām, kas savā būtībā ir tik vienkāršas. Interneta ziņās lasu, ka izveidota šūpuļdziesmu skola, kur topošās un jaunās māmiņas varēs iemācīties šūpuļdziesmas, lai dziedātu tās saviem mazuļiem. Manī, godīgi sakot, rada izbrīnu šādas skolas nepieciešamība.
Vai tiešām pat šūpuļdziesmas esam aizmirsuši? Vai tiešām nekad neesam tās dzirdējuši? Aizbildināmies, ka neprotam noturēt melodiju, ka nezinām vārdus? Droši vien nav pamata vainot jaunās māmiņas midzinošo dziesmu nezināšanā. Vainīgām jājūtas viņu mammām un vecmammām, kuras šo prasmi nav nodevušas tālāk no paaudzes paaudzē. Šodien mums vajadzīgas īpašas skolas, bet mūsu senči arī bez tām zināja, kā vakarā dziedot nomierināt mazuli. Atceros, kā vecmāmiņa klusītēm man bērnībā dungoja „Aijā, žūžū, lāča bērni” un „Velc, pelīte, saldu miegu”. Man nudien tolaik bija absolūti vienalga, cik augsts vai zems ir viņas vilktais meldiņš. Arī dziesmas vārdu precizitāte nebija no svara. Man kā bērnam bija svarīga miera un drošības sajūta, ko radīja melodija un mīļa cilvēka klātbūtne. Tieši tāpēc, manuprāt, nekādi muzikālie ieraksti nespēs aizstāt vakaros mātes dziedātās šūpuļdziesmas. Lai cik ļoti vecāki aizbildinātos ar aizņemtību darbā vai kā citādāk, vienmēr ir iespējams rast laiku kaut vienas šūpuļdziesmas nodungošanai savam mazulim arī bez īpašām skolām. Šūpuļdziesma katram var būt sava, tāpēc tā būs jo īpaši mīļa.
