Valsts prezidentes Vairas Vīķes – Freibergas paziņojumu, ka Vēlēšanu likumā jāatceļ valsts valodas zināšanu prasības augstākajā līmenī deputātu kandidātiem, uzskatot noteiktās normas par nedemokrātiskām, pieklusināja pirmssvētku burzma.
Valsts prezidentes Vairas Vīķes – Freibergas paziņojumu, ka Vēlēšanu likumā jāatceļ valsts valodas zināšanu prasības augstākajā līmenī deputātu kandidātiem, uzskatot noteiktās normas par nedemokrātiskām, pieklusināja pirmssvētku burzma. Taču, jaunam gadam iesākoties, šī aktualitāte uzplaiksnīja ar jaunu spēku. Satraukta par šādu paziņojumu ir ne tikai Latvijas inteliģence, bet arī daudzi jo daudzi Latvijas iedzīvotāji. Pastāv uzskats, ka ir reāli draudi, ka valstī latviešu un krievu valoda varētu iegūt valsts valodu statusu. “Kas tas par deputātu, kas neprot lasīt dokumentus valsts valodā. Tāds tautas kalps ir lieka persona Saeimā,” tā raksta kāds centrālā laikraksta lasītājs. Jāpiekrīt.
Vai tiešām esam palaiduši vaļīgāk grožus? Esam piemirsuši spodrināt un aizstāvēt savu dzimto valodu. “Lai novērstu šīs bažas, latviešu tautai ir jāprot daudz niknāk aizstāvēt savu valodu, pat par pieciem santīmiem nepiekāpjoties un nesākot runāt krievu valodā,” tā savu viedokli pauž dzejniece Māra Zālīte, ko prezidente aicinājusi kā eksperti Valodas ekspertu komisijā, kas izstrādās valsts valodas politiku.
Ziedot latviešu valodu esot viens no mesliem ceļā uz Eiropas Savienību (ES). Nu ko, vai tā nebūs pārāk augsta cena par vēl tikai iespējamo drošību, kuru sniegs ES un NATO? Mēs taču esam tik maza valsts. Kā mūs citas tautas atpazīs? Ar latviskumu. Un vispirms, protams, ar valodu. Tāpēc nedrīkstam piekāpties lielajai krievu valodai, kas savulaik mums tika uzspiesta ar varu. Esam ar mieru to un daudzas citu tautu valodas atzīt, apgūt un cienīt, bet no sirds mīlēt var tikai savējo. Pareizāk būtu, ja dzīvo Latvijā, respektē to un mācies runāt latviski. Un galvenais – tas ir cieņas apliecinājums valstij, kurā dzīvo.
Valodas politika saasinās ne tikai pie mums, bet arī citur pasaulē. Piemēram, Moldovas galvaspilsētā Kišiņevā. Tas pārliecina, ka šajā cīņā neesam vieni. Vajag izturēt un nepadoties, jo sena patiesība brīdina – iedosi velnam vienu pirkstu, tas paņems visu roku.
