Palaikam nākas dzirdēt, ka kāds bērns nonācis nelaimē – noslīcis, cietis satiksmes negadījumā, vecāki ilgstoši lieto alkoholu un par savu atvasi neliekas ne zinis un tā tālāk. Nesen Engures novadā ASV pilsoņu divgadīgais bērns bija nomaldījies mežā. Par laimi, attiecīgajiem dienestiem un iedzīvotājiem operatīvi iesaistoties meklēšanas darbos, viss beidzās laimīgi – rīta agrumā puisēns tika atrasts dzīvs un vesels. Šķiet neizprotami, kā tā varēja notikt, kāpēc vecāki bija tik neuzmanīgi, taču to zina tikai viņi paši. Mēs nekad arī neuzzināsim, kā, daudzās stundas pavadot bez vecākiem, jutās maza puisēna sirsniņa. Sabiedrības lielākā daļa, protams, ir “sašūmējusies” un prāto, kāda tad amerikāņiem ir bērnu audzināšana, bet notikušajā ir arī otrs pozitīvs aspekts. Mēs, latvieši, spējam pierādīt, ka izšķirošās, kritiskās situācijās, kā šoreiz pazudušā mazuļa meklēšanā, protam saliedēties un kopīgi paveikt labu darbu. Tas notiek arī tad, kad kādam nodeg māja, jāpalīdz savākt ziedojumi smagas slimības ārstēšanā un dzīvības glābšanā. Aizdomāsimies par to, ka šāds negadījums mežā ar pazudušo bērnu notiktu ar latviešu ģimeni ārzemēs. Tur daudz diskusiju nebūtu, bērns nekavējoties tiktu izņemts no ģimenes un atdots valsts aprūpē. Vecākiem uzliktu sodu un viņiem, iespējams, atņemtu vecāku tiesības. Cita valsts – citi likumi. Nežēlīgi, bet vai taisnīgi? Cerams, notikušais izraisīs pārdomas daudziem vecākiem, kalpos kā laba mācība un liks izvērtēt pašiem sevi – vai esam labi vecāki savai atvasei.
