2005.gada rudenī Latvijas politiskajos varas gaiteņos aizsākās “interesanta akcija”, kuras vienu no iemesliem lielākā sabiedrības daļa nemaz nav pamanījusi – atrast īsto “saimnieku” azartspēļu biznesam.
2005.gada rudenī Latvijas politiskajos varas gaiteņos aizsākās “interesanta akcija”, kuras vienu no iemesliem lielākā sabiedrības daļa nemaz nav pamanījusi – atrast īsto “saimnieku” azartspēļu biznesam.
Interesanti, ka minētās “akcijas” dalībnieki pārsvarā ir politiskās amatpersonas, savukārt tās norise plašākai sabiedrībai manāma galvenokārt masu saziņas līdzekļos skaļu apgalvojumu veidolā no politiķu puses. Procesi “akcijā” ir neprognozējami un visai mainīgi – jauns Azartspēļu un izložu likums, pavisam drīz dažādu tā potenciālo grozījumu ierosināšana, asas politiskas diskusijas ar netiešiem apvainojumiem citu partiju pārstāvjiem un arvien mainīti ekonomiskie un kontrolējošie “spēles noteikumi”.
Spēļu zāles Latvijā pagaidām nav mazums un ienes arī ievērojamas nodokļu summas Valsts kasē. Vienīgi masu saziņas līdzekļos nav saklausāms šis sabiedrības viedoklis – ko par azartspēlēm un to kontroles mehānismu domājam mēs, nodokļu maksātāji? Vai politiķi ir pietiekami “caurspīdīgi”, nemēģinot manipulēt ar mūsu uzskatiem priekšvēlēšanu laikā? Ne velti komentāros no žurnālistu puses ne reizi vien pavīdējusi doma: azartspēles politiķu populārāko jautājumu ranga tabulā pārsāpējušas gan alkohola aprites, gan nodokļu jautājumus. Kāpēc šī sfēra ir tik ļoti politisko oratoru iecienīta, un kāpēc likumā izmaiņas pērnā gada nogalē tika pieņemtas steidzamības kārtā?
Kā pēdējā laikā min spēcīgākie azartspēļu biznesa pārstāvji, mainīgās likumdošanas iespaidā šis bizness nesis neplānotus zaudējumus, jo netiek realizēti iecerētie paplašināšanās projekti. Un skats uz nākotni vairāk ir miglains nekā skaidrs – piemēram, netiek radītas jaunas darbavietas un daļa esošo ir uz jautājuma zīmes. Visi uzņēmēji ir par pilnīgu sfēras sakārtošanu un visefektīvākā kontroles mehānisma izveidi, bet… atkal kārtējās diskusijas. Pieņemtais likums, kas varu atdod valstij, tiek grozīts bez mitas. Dilemma: valsts vai tomēr pašvaldības?
Latvijas Pašvaldību savienība (LPS) ir skaidri paudusi savu nostāju – tām jādod kontrole pār azartspēlēm. Ierosināto grozījumu teksts nav pārprotams: “Pašvaldībai ir tiesības noteikt teritorijas, kurās atļauts organizēt azartspēles.” Ar to LPS plāno aizsargāt spēlētāju tiesības, kas gan ir diskutējams jautājums tālāk tekstā aprakstītās problēmas dēļ. Līdzīgi domā partija “Jaunais laiks”, jo Satversmes tiesā pirms nepilnas nedēļas iesniedza prasību ar tādu pašu pamatojumu likumdošanas aktu izmaiņām. Starp citu – paralēli izskatāmajiem grozījumiem un tāpēc arī neētiski cenšoties sabiedrības acīs veidot savu tēlu kā sabiedrības problēmu aktīvu risinātāju. Citu partiju, piemēram, Tautas partijas pārstāvju uzskati pēdējā gada laikā ir bijuši kā pavasara vēji – trauksmaini un ļoti mainīgi.
Nav noslēpums, ka pašvaldību darbinieki dažādu iemeslu dēļ pieņem lēmumus, kas ir strīdīgi. Visā azartspēļu “akcijas” lietā ir dažas interesantas nianses. Viena ir saistīta ar potenciālu pašvaldību patvaļu nepilnīga likuma panta gadījumā. Situāciju interesantu dara šā gada 1.janvārī spēkā stājusies Azartspēļu un izložu likuma norma (41.panta otrās daļas 6.punkts), kas nosaka: azartspēles nav atļauts organizēt arī teritorijās, kurām noteiktā kārtībā piešķirts tirgus statuss. Savukārt likumā par pašvaldībām paredz tām tiesības noteikt, kurām teritorijām ir un kurām nav piešķirams tirgus statuss. It kā viss ir likumīgi un skaidri.
Ir viens “bet”. Praksē ne vienā vien tirgū ir uzstādīti spēļu automāti, visbiežāk tieši kafejnīcās vai citās līdzīgās izklaides vietās, lai gan jau gandrīz mēnesis pagājis kopš jaunā likuma stāšanās spēkā. Rodas jautājums: kāpēc netiek pildītas likumdošanas prasības? Par iemesliem šoreiz nediskutēsim, vien aicinu aizdomāties par izveidojušos situāciju.
Ja pašvaldībām tiek dotas tiesības regulēt azartspēļu biznesu, bet “stingrais” likums nav efektīvs un pašvaldības nepielieto savas pilnvaras nepilnību novēršanai, rodas “likumīgs defekts”. Spēļu zāles tirgū faktiski ir vēl joprojām. Protams, potenciālais ieguvums no nodokļiem un cita rakstura ieguvumiem tiek pašvaldībām, bet kur paliek ētiskie aspekti? Saistībā ar minēto likumdošanas niansi pamatoti rodas jautājumi – vai pašvaldības ir atklātas faktisko tirgus teritoriju publiskošanā? Kādā veidā mēs, iedzīvotāji un nodokļu maksātāji, manām atšķirību un saprotam mūsu tiesības un pienākumus?
Protams, nav viennozīmīgas atbildes uz šiem jautājumiem, tāpat kā nav vienas atbildes uz jautājumu: azartspēles labāk kontrolēt centralizēti vai tomēr katrā pašvaldībā citādāk. Tomēr nekonsekvence politiķu izteicienos un skandināšana par saviem “nopelniem” nav patīkama tieši pirmsvēlēšanu laikā. Ceru, ka mēs visi būsim pilsoniski vairāk aktīvi un paudīsim savu viedokli gan pārējai sabiedrībai, gan politiskajai elitei.
