Sakarā ar traģēdiju Zolitūdē vēršas plašumā aicinājums boikotēt veikalus “Maxima”. Sevišķi tas uzliesmoja pēc šā veikalu tīkla vadītāja Latvijā nicīgajiem izteikumiem. «Ja vien jums vēl ir Sirdsapziņa. Ja vien vēders nav to apēdis, iepērcieties citur!” tā skan aicinājumā. Ir izveidota pat domubiedru grupa veikala boikotam. Solidaritāti šajā sakarā 1.decembrī pauda arī lietuvieši, kuri “skrūves” akcijā aicināja pircējus aizdomāties par traģēdijā bojā gājušiem. Portālu komentāros tos, kuri atzīst, ka turpina iepirkties “Maximas” veikalā, nicina dažādās vārdu izpausmēs. Nepiekrītu. Viegli ir runāt, ja kabatā ir biezs naudas maks. Arī ar darba vietām mūsu valstī nemētājas. Ko darīt tiem 75 000 šā lielveikalu tīkla darbinie-kiem, kuriem šis ir maizes darbs? Arī es joprojām iepērkos veikalā “Maxima”, kas man ir pa ceļam no darba uz mājām. Un nebūt neuzskatu sevi par noziedznieci. Vai tie, kuri mūsu “Maximas” veikalos pelna sev iztiku, ir vainīgi priekšniecības nicīgajā attieksmē pret šo traģēdiju? Manuprāt, šī aģitācija aizēno tos, kuriem būtu jāuzņemas galvenā vaina. Vai premjers viens tas grēkāzis? Aptaujas dati liecina, ka tauta netic, ka īstie vainīgie tiks sodīti par bezatbildību, nolaidību un visatļautību. Kādam taču ir jāatbild par aizsaulē traģiski aizgājušajām 54 dzīvībām! Pārdomājot visu šo, prātā nāk kaut kur lasītais, ka visa mūsu valsts ir viena liela “maxima” ar iebrukušu jumtu. Tā vietā, lai netaisītu histēriju (mirušos vairs nepiecelt), vajadzētu mēģināt saprast, kāpēc mēs nespējam sist trauksmes zvanus, pirms nelaime nav notikusi.
