Plašu rezonansi sabiedrībā guvis 16.martā Rīgā, netālu no Brīvības pieminekļa, notikušais incidents starp latviešu pensionāri un jaunu meiteni saulesbrillēs, kura latviski runāja ar krievu akcentu. Konflikta videoieraksts ātri vien kļuva par interneta “hītu”. Atgādināšu šā sižeta saturu.
Jauniete iepļaukā un uzspļauj vecajai kundzei par to, ka tā viņu nosauca par krievu maitu. Lauzītā latviešu valodā jauniete izkliedza, ka viņa esot latviete, viņa esot šeit, Latvijā, dzimusi. Policija ķērusies pie konfliktā iesaistīto personību noskaidrošanas. Ja strīda dalībnieces izdosies atrast, tiesībsargājošās institūcijas, visticamāk, sodīs abas konfliktā iesaistītās personas – vienu par nacionālā naida kurināšanu, otru par huligānismu. Laikam jau daļa cilvēku dodas uz politiskiem masu pasākumiem, lai ļautu vaļu savām emocijām, diemžēl ne tām pozitīvākajām. Vai tiešām vērts sevī krāt tik daudz negatīvisma un vai nav nekādu iespēju tikt vaļā no negācijām nekaitīgākā veidā? Latvieši ir klusētāji. Viņi reti mēdz izkliegt savu sāpi. Bet reiz tas notiek. Sirmajai kundzei šī varbūt bija tā vienīgā reize. Viņā gruzd līdz galam neatrisināts vēsturisks pagātnes konflikts. Un tas nāca pār šodienas Latvijā dzimušu meiteni, kas slikti runā latviski. Vai pelnīti? Pavēroju, kāda ir cilvēku reakcija, noskatoties šā konflikta videoierakstu. Vieni smejas par redzēto kā par sulīgu anekdoti. Citi šausminās par konfliktētāju prasto uzvedību. Skaidrs ir tas, ka šodienas Latvijas sabiedrība nav viendabīga, ir neizrunātas tēmas. Bet vai sadzīves līmenī protam inteliģenti diskutēt?
