Andrejs Puķīte, strādā par apsargu
Baidīties mums nav pamata. Taču, atsakoties sadarboties ar Krieviju, mēs tikai paši sev nodarītu sliktumu. Daudziem biznesmeņiem ir saites ar Krieviju. Latvijas politika var iespaidot šo sadarbību. Kā bija, piemēram, ar mūsu ražotajām šprotēm? Tas uzreiz atsaucās uz darba vietu skaitu. Kokam ir divi gali! Ciešam jau mēs, tauta, kas esam pašā apakšā, nevis politiķi, kuri sēž atbildīgos posteņos tur, augšā. Turklāt, jāsaprot: kā krievi, tā ukraiņi ir slāvu tautas. Abas, kā saka, velna pilnas. Tās ir kā divas vienas medaļas puses. Lai paši savā starpā plūcas! Mums tur nav, ko darīt. Ukrainai nav nekāda mazā valsts ne teritorijas, ne iedzīvotāju skaita un spēka ziņā. Ja Ukraina būtu tāda maza kā Latvija, tad gan visiem mazajiem solidaritātē vajadzētu apvienoties. Taču šis ir cits gadījums. Slāvu tautas visas ir no vienas cilts. Tā ir kā viena ģimene. Kad vīrs ar sievu plūcas un kāds viņus grib izšķirt, var kļūt par vainīgo. Tā ir. Krievi ar ukraiņiem turpat kaujas, turpat aizstāv cits citu. Viņi viens par otru celsies un kritīs. Vēsture to jau ir pierādījusi.
Ralfs Rubenis, mūziķis
No manas atbildes būs atkarīgs, vai es pirmajā vai pēdējā vagonā došos uz Sibīriju? Bet varbūt laivā uz Gotlandi? Ko es ar to gribu teikt? Cilvēkam ir jābūt godīgam! Nav jāliekuļo. Vārdiem ir jāsaskan ar darbiem. Vispirms nosodīsim un tad sadarbosimies? Tas tā dīvaini. Vispirms ir jāatceras, ka mēs esam dažādi un arī Krievijā dzīvo cilvēki ar atšķirīgiem uzskatiem. Viens ir tas, ko redzam Krievijas televīzijas kanālos, bet pavisam kas cits ir tas, ko varam lasīt komentāros internetā. Krievijā ir daudz tādu, kuri ir par demokrātiju, kuri domā demokrātiski. Tāpēc katram no mums vispirms ir jādomā par savu personisko nostāju. Grūti ir atrast vārdus. Vienkāršas atbildes nav. Vai es tagad brauktu uz Krieviju, lai dziedātu tur? Nezinu. Tāds jautājums būtu jāuzdod Renāram Kauperam. Droši vien viss ir atkarīgs no tā, kam uzstāties, kur tieši uzstāties. Man jau liekas, ka savā domāšanā esam pazaudējuši kaut ko no tā, kas mūsos bija deviņdesmitajos gados. Šodien cilvēkiem galvās ir putra. Mēs esam aizmirsuši par patriotismu.
Marģers Zeitmanis, uzņēmējs
Diplomātijas māksla ir pati lielākā māksla. Dzīvojot blakus lielajiem kaimiņiem, ir jāmācās būt diplomātiem, rūpējoties par savām interesēm. Kad ir runa par solidarizēšanos, jāpatur prātā, ka ne jau Krievija ir vienīgā, kura agresīvi uzvedas starptautiskajā kartē. To dara arī ASV un citas lielvalstis, piemēram, Ķīna. Un tad rodas jautājums: vai mēs pietiekami daudz zinām, vai esam pietiekami stipri un vai esam tik pārliecināti, lai varētu kādu kritizēt vai arī nedarīt to. Taču mums ir jābūt konsekventiem! Tas attiecas gan uz katru personīgi, gan arī valsts līmenī. Atcerēsimies, ka arī ASV agresīvi uzvedas Irākā un citās Austrumu valstīs, bet Ķīna – savās kaimiņvalstīs. Tāpēc ir jautājumi, kuri mums ir jāuzdod sev, pirms izdarām izvēli. Tā vismaz man liekas. Un vēlreiz gribu atkārtot: nav pasaulē augstākas mākslas par diplomātiju.
