Mūsu mazajā zemītē vietas, kur nodarboties ar velcēšanu, manuprāt, ir atliku likām. Turklāt lomi arī nav no mazākajiem. Ja pavisam atklāti, tad tiešām jāsecina, ka velcējot nez kāpēc izmēri ir krietni lielāki.
Ar benzīna dzinēju vai elektromotoru
Kas attiecas uz sportisko variantu (mānekļu ķērienu), tad spiningojot to ir vismaz 3 – 4 reizes vairāk. Nav nekāds noslēpums, ka velcējot var pieredzēt vairākas copes reizes no vietas, kad nemanīsiet nevienu piesitienu, savukārt spiningojot vismaz zemmēri sportiskam garam netrūks. Izcilākie „apvelcējamie” objekti ir Burtnieks, Daugava un Lielupe. Šeit teritorijas lielums un grunts tīrība atļauj garus braucienus bez liekas grozīšanās. Ir ūdenskrātuves, kur ar benzīna dzinējiem ir atļauts braukt, bet ar elektromotoriem ne. No ekoloģiskās puses šāds risinājums liekas mazliet absurds, taču patiesība slēpjas citur. Elektromotoriem ir ļoti spēcīgi akumulatori. Ar tik stipru strāvu, cik ir šiem akumulatoriem, var sastrādāt seklos ezeros daudz sliktu darbu. Daudzi makšķernieki uzskata, ka elektromotori ir labāki, jo tikpat kā nav dzirdami. Līdz ar to zivis mazāk baidās. Izrādās, ka šis prātojums netur kritiku, jo kā gan citādi, piemēram, tajā pašā Burtnieka ezerā, kur maksimālais dziļums vasarā ir labi ja 3 – 4 metri, pārsvarā visi velcē tieši ar benzīna dzinējiem, kas izraisa itin pieklājīgu troksni. Acīmredzot zivīm ir saprotams šis skaļums un tās neizrāda nekādas baiļu pazīmes.
Īsto vietu meklējot
Neapšaubāma priekšrocība ir tam velcētājam, kam ir eholote ar GPS. Pirms gadiem desmit itin skeptiski uz šo lietu skatījās daudzi, bet tagad veči “sametas pa trim” un, iekrājot naudiņu, cenšas nopirkt ko patiešām vērtīgu. Šī mantiņa dod priekšrocības brīdī, kad jāatrod zemūdens kantis, sēres, pakalni vai padziļinājumi. Kas attiecas uz zivju parādīšanos eholotē, tad ej nu sazini, kurā pusē laivai viņas ir, tāpēc šī priekšrocība ir visai pragmatiska, bet, protams, ne peļama. Atrodot zivīgu vietu, ļoti bieži velcētāji pārbrauc tai pāri, nostājas spininga mānekļa metiena attālumā un tad šo posmiņu apstrādā. Protams, vieta tiek „iezīmēta” eholotē, jo plēsoņas, sevišķi jau lielajās upēs, savas ierastās vietas vai rajonus atstāj ļoti reti. Upēs, ja vēlamies līdaku vai zandartu, velcējam gar kants malu. Parasti dziļums ir apmēram 4 – 6 metri. Vidējo upes daļu parasti apsaimnieko sami un pat 10 kilogramu līdakām šeit ir vērts uzmanīties. Sevišķi jau naktīs, kad sams laupījumu sajūt pa gabalu. Starp citu, no plēsīgajām zivīm nakts aizsegā uzbrūk arī mežavimbas, tāpēc mailēm nav miera ne naktī, ne dienā.
Sācies samu laiks
Šāgada vēsais pavasaris samu copi nedaudz atbīdījis uz vēlāku laiku. Citus gadus ap šo laiku jau daudziem šīs zivs tīkotājiem rēķinā bija vairāki “padsmitnieki” vai pat lielāki. Šogad rezultāti ir tikai vēl gaidāmi, jo ūdens temperatūra virsējos slāņos Daugavā sasniedz labi ja 14 grādus virs nulles. Kvokotāji sūdzas, ka ūsaiņi pat nedomā pacelties uz kvoka skaņu un mierīgi turpina gulšņāt pa bedrēm. Savukārt interesants šķiet fakts, ka tieši gruntsmakšķernieki pašreiz ir tikuši pie lielākajiem lomiem.
Ēsma – naktstārpi un gliemeži. Jo lielāka ēsma, jo lielākas cerības uz izcilāku eksemplāru. Pavisam nesen kāds paziņa nedaudz atslābinājis uzmanību un nav ieslēdzis spolei baitraner sistēmu. Rezultātā makšķere ar visu aprīkojumu pazudusi dzelmē. Protams, tāds viņš nav vienīgais. Man pašam, sēžot laivā un kvokojot ar šķērsām pārliktu gruntīgu samu kātu, nācās piedzīvot tādu belzienu ar kāta resno galu, ka maz tik tiešām nelikās.
Vai, copējot samus ar kvoku, labāk izmantot pīto auklu vai monofilo. Visu laiku biju pilnīgi pārliecināts, ka tikai pītā, un viss. Tagad sāku par to mazliet aizdomāties. Uz mazajiem “kurkuļiem”, kam svars aptuveni 2 – 4 kilogrami, tas neattiecas, bet, ja paņem “padsmitnieks” vai kaut kas lielāks, tad sāku domāt. Lai iekustinātu šo milzeni no grunts, iespējams, labāk noderētu tieši elastīga un izturīga monofilā aukla. Šis eksperiments tiks noteikti veikts, un tad jau sezonas beigās varēšu ko noziņot.
Kādu āķu sistēmu izmantot samam uz kvoku. Pašreiz daudzi ir iecienījuši kevlāra pavadas ar trīsžuburi augšpusē un aptuveni 15 centimetru zemāk vienžubura āķi. Vai šai sistēmai ir kādas priekšrocības attiecībā, teiksim, pret diviem trīsžuburiem, es tiešām nezinu, bet praksē šāda versija sevi ir pierādījusi kā ļoti rezultatīvu.
Uz velci sams Daugavā visbiežāk piesakās tieši uz smagajiem šūpiņiem. Protams, ar šūpiņu strādāt un piešauties to vadīt ir krietni vieglāk nekā ar dziļūdens vobleriem. Varbūt tāpēc šādi copes rezultāti. Patiesībā ar vobleru izmantošanu ir pavisam vienkārši. Jāliek lietā tā saucamais „dibenskrāpis”. Tātad pamatauklas galā piestiprinām karabīni ar kvalitatīvu griezuli. Pēdējam ir milzīga nozīme, citādi velcējot tas savērps jūsu auklu pilnīgi neatgriezeniski un būs lieki naudas tēriņi. Pie karabīnes piestiprinām svina pilienu svarā no 30 līdz 50 gramiem atkarībā no izlaistās auklas garuma un velcējamās vietas dziļuma. Pavadai pa vidu iesienam trīskāršo griezuli, kam klāt piestiprinām metāla pavadu aptuveni metra garumā. Pavadiņu iesaku izgatavot pašam no ģitāras pirmās vai otrās stīgas. Pavadas galā karabīne, pie kuras varam likt jebkuru peldošo vobleru, kas tikai neiet (vai nav paredzēts) dziļāk kā velcējamā vietā ir dziļums. Voblers vienmēr atradīsies aptuveni metru virs gultnes, praktiski nekad un nekur neķersies, bet svina piliens velcējot izraisīs nelielu duļķu mākoni, kas liks jebkurai plēsoņai painteresēties, kas gan tur notiek.
