Nelaimīgai Edei tak sirdi plosīja jaunas sāpes, un viņa iebāza Pēterim svārku kabatā tikai mazās Ērikas lindraciņus, lai aiznesot tos Jēkabam kā talismanu.
Nelaimīgai Edei tak sirdi plosīja jaunas sāpes, un viņa iebāza Pēterim svārku kabatā tikai mazās Ērikas lindraciņus, lai aiznesot tos Jēkabam kā talismanu.
O, vecais Vīcups ir lāga dvēsele. Ne no kā nebaidīdamies, viņš jau vairākas reizes mērojis ceļu uz šīm tālajām pļavām, un viņa nestā maizes kulīte vienmēr dziļā pateicībā tiek pieņemta no Ušura tēva un Jaunzema. Tikai šoreiz ies līdzi maizes kulītei skumjš stāsts par mazo Ēriku.
Bet Ušuros jau sen pielocīta maizes kulīte gaida vaļeniekus, jo saimniece zina, ka Pēteris ik svētdienas pēcpusdienās noslēpumaini pazūd aiz rijas stūra un pārnāk mājās vēlu vakarā, atnesdams siltas labasdienas un mazu mierinājumu sirdij.
Rūpīgi noglabājis virs gultas plauktiņa savu dziesmu grāmatu, Pēteris ņem maizes kulīti pār pleciem un aiziet savās kārtējās gaitās. Mājas sargs Sultans kā zeltīta zīda kamols kūleņo ap vecā vīra stāvu un grib to pavadīt, bet Pēteris baras: – Nu, veicīgāk pie lopiem! Es tev gan rādīšu – kūleņot ap mani, vecu vīru. Vai tev ganos teļu trūkst? Ko!?
Sultāns kaunīgi nolaiž asti un aizvelkas atpakaļ pie ganāmpulka, kas, komunistiem valdot, palicis manāmi retāks.
Pēteris neiet pa ceļiem. Viņš ir dzirdējis, ka šur tur bērni vai vecāki ejot uz mežu ar pilnu vai nākot no meža ar tukšu kulīti – sarkano saņemti, tikmēr pērti un dauzīti, kamēr uzrādījuši vietu, kur slēpjas kāds “mežabrālis”, vai arī, ja neatzinušies, nenodevuši nelaimīgos meža cilvēkus – nošauti tūdaļ uz vietas.
Bet Pēterim Vīcupam nav žēl savu pelēko vadmalas bikšu galu, kaut arī tie aprāvo ganību ūdeņos un nekad viņš nesūdzēsies, ka grāvju pliens velk kājas pie zemes kā magnēts un iešana ir aplam grūta. Viņš pacietīgi brien pa vislielākiem džungļiem, līdz saskata Lielā purva galā Ezernieku pļavu mazo pūnīti. Tad sirds krūtīs sāk stiprāk dauzīties un kājas kļūst lunkanākas, tā ka pašam jābrīnās, kur palicis smagajās darba gaitās mantotais reimatisms.
Aiz Kulenieku mājām alkšņu pieaugušajās Gulbīša pusmuižas ganībās Ragacī no kupla paegļu cera cilvēks paceļ galvu un paklusām sauc: – Onkulīt, nenobīsties! Es neesmu ļauns cilvēks!
Vīcups apstājas, un svešinieks pienāk viņam klāt. Kā dzīvību sargādams, Pēteris aizgriež aiz muguras maizes kulīti un pēta novārgušo cilvēku no galvas līdz kājām.
– Esmu laimīgs par savu dzīvību, – stāsta svešnieks. – Bet kas notiek pasaulē? Vai ilgi vēl būs jāslapstās mežos neēdušam?
– Dievs vien to zina, – nopūšas Vīcups un novelk maizes kulīti atpakaļ sānos.
Izsalkušais instinktīvi sajūt ēdamo un siekalas viņam jārij tik bieži it kā vienā elpā dzertu ūdeni no liela koka ķirpja.
– Tu arī, laikam esi tekulis un bēgulis? – jautā Vīcups.
– Jā, mani notiesāja Gulbenes tribunāls uz nāvi, bet laimējās izmukt tieši no stobra gala. Tā nu es tagad klīstu, maizes kumosa neredzējis jau vairākas dienas.
– No kuras puses tu esi?
– No Dzelzavas pagasta. Saucos Valdemārs Vītoliņš.
– Vītoliņš? No Dzelzavas pagasta? Pag, pag – vai tu neesi no tiem Pabēržu Vītoliņiem?
– Jā, mans tēvs tur saimnieko. Es dienēju sarkanā armijā kā virsnieks, bet dezertēju, lai stātos savas tēvijas sargu rindās. Bet visupirms gribējās redzēt savus vecākus, – cik vingra vēl tēvam gaita, kas visu mūžu staigājis pa vagu arklam pakaļ, un noglāstīt mātes sirmo galvu. Bet tikko biju ieradies mājās, mani apcietināja un nogādāja Gulbenes pils drēgnajos pagrabos.
– Pazīstu tavu tēvu, – atcerēdamies savas jaunās dienas, stāsta vecais vaļenieks. – Jaunībā mēs reiz Mārtiņa tirgū samijām pulksteņiem. Bet viņš, pagāns, mani piešmauca.
Vītoliņš klusē un aptausta savu revolveri.
– Šo mantu es ieguvu, nositot vienu ar pusķieģeli.
– Vai die, tad jau tas būs bijis mūsu milicis Zviedrs, kuru šodien apglabā. Tas arī atrasts pils parkā nosists ar pusķieģeli.
– Jā, bet visupirms viņš nosita ar revolvera spalu vecu, sirmu tēvu.
– Tas ir labi, ka tev pašam sava manta, – nosaka Vīcups. – Bet tagad nāc man līdzi. Tu neesi viens tāds tekulis un bēgulis, kam mājās vieta jārod zem egles zara. – Būs pulkā vieglāk. Būs vairāk prāta. Iesim! Bet tu teicies – neesot ilgi ēdis? – Vīcups izvelk no kules maizes riecienu un šķēli gaļas. – Še, kad izsalcis, tad arī ejot var ēst.
Lielā pateicībā Vītoliņš saņem maizes šķēli ar pavalgu un viņi veikli soļo pāri Ragāča muklājam, dziļi atstādami aiz sevis sūnās aso grīšļa zāli un baltās, kūpošās vilku pūkas.
Izbriduši Ragāci, pa ezernieku pusmuižas lauku grāvjiem tie dodas tālāk uz Lielo purvu. Starp purvu un zivīm bagāto Ušuru ezeru briedina zāli raženas pļavas. Zāļu vakaros apkārtējie un muižas ļaudis šeit paslepšus nāk pīt Jāņu vainagus, jo šajās pļavās viskrāšņāk zied zili – dzeltenais dadasiņš.
– Lūk, tajā pūnītī, – Vīcups rāda ar roku, – vēl netiek pļauts un ļaudis pa pļavu neklimst apkārt.
Bet pūnītī nav ne Ušuru tēva, ne Jaunzema.
– Vai viņi būtu iztramdīti? – domā Vīcups. – Viņi taču zina, ka ik svētdienas tiem pēc pusdienas jāsaņem ciemiņš. Un kāds vēl ciemiņš, kas nāk ar kārtīgu ciema kukuli.
– Tu paliec tepat. Es aiziešu līdz purvam, Vīcups noliek maizes kuli pūnīša priekšā.
– Piedod, tēvs, kā es tā varēju? Tu visu laiku nesi šo nastu un es tev nepalīdzēju.
– Nekas, nekas – ja tik vien smaguma dzīvē būtu jānes, tad mana mugura vēl līka nebūtu, – nosmīn vaļenieks un dodas uz purva pusi.
Pie pirmām priedēm viņš uzsvilpo “Mans vecais šinelis”. Un tad dziļāk purvā atskan Ušūra balss: – Nāc iekšā! Kas tev tas otrs? Mēs sen jau tevi gaidījām, bet kad pamanījām, ka blakus tev soļo karavīrs – iemukām mežā.
– Jā, mīlīši, atvedu jums trešo. Tāds pats bēdu brālis kā jūs. Jau skatījies stobra galā, bet katram ir sava laime un sava nelaime. Tu vari būt ar cik augstu pieri būdams, bet ja Dievs tev nav devis prāta, tu dumjš esi un dumjš paliec. Un tu vari būt apaudzis kā Ezavs, bet ko Dievs mīļo, to viņš pasargā.
– Ko tu šodien tā to Dievu piemini? – ieprasās Jaunzems.
– Nāk, Jēkab, dzīvē brīži, kad tas ir jādara. Vai nu pašam sirds tik bēdu pilna, kad jāņem dziesmu grāmata rokās, vai arī citiem sāpes vieglinot – jālūdz tiem līdzi…
– Būs, laikam, atkal daudzi apšauti? – smagi nopūšas vecais Ušurs.
– Nav, mīlīši, manam prātam skaitīt tās dvēseles, kas aiziet noslepkavotas mūžībā. Es saskaitu tikai tās, ko Dievs labprātīgi pieņem.
– Pēter, laikam būs kāds miris? – bažīgi apprasās Jaunzems.
– Kā manai Ērikai ar veselību? Tu stāstīji – palikusi slima…
– Saturies, Jēkab, tā nu Dievs ir gribējis. – Vīcups sniedz Jaunzemam Ērikas lindraciņus.
– Ko? Nomira! – auksti sviedri klāj Jaunzema pieri.
– Jā, mēs šodien viņu aizvadījām uz smilšu kalniņu.
– Un tu man nevarēji paziņot agrāk? – Jaunzems tikko spēj runāt.
– Kas ar to būtu līdzēts?
– Es būtu kādu nakti aizzadzies līdz mājām – redzējis vēl.
– Mīļais, tad arī tu būtu jau aprakts, bet kā suns. Vecais Zviedrs cītīgi apvaktē māju. Viņa acis redz ikvienu, kas Jaunzemos ienāk vai iziet. Šodien izvadīja no pagasta nama arī Zviedru dēlu Jūliju. Iekams vecie Zviedri aizgāja uz izvadīšanu, Jaunzemus cītīgi apvaktē divi zaldāti.
– Kādā nāvē tad tas aizgāja? – prasa Ušurs.
– To pastāstīs jums pūnītī…
– Jaunzems tik tikko spēj iet. Viņu paņem Vīcups zem rokas.
Pūnītī, uz pērnajiem gružiem, dziļās elsās sagumst nelaimīgais tēvs. Viņam izslīd šautene no rokām.
Lai slīd – viņam nav vairs dzīves… Viņš nekā vairs negrib sargāt. Viņš spiež pie lūpām savas meitiņas lindraciņus un raudādams skūpsta tos.
