Un, kad es savā jostā biju izrāpojis istabas vidū, viens otrs man iespēra ar kāju.
Un, kad es savā jostā biju izrāpojis istabas vidū, viens otrs man iespēra ar kāju. Tad es klusi parāpoju zem mātes gultas un gaidīju viņu pārnākam mājās.
Kad kļuva man kājas vingrākas, kad varēju skraidīt pa rudzu grāvjiem un ieiet āboļiem piebērtos dārzos, tad man bija jāzina: es drīkstu gan skatīties saimnieka dārza augļos, bet neviena vēja nopūsta āboļa es nedrīkstu pacelt no zemes un iebāzt savā mutē. Tie bija domāti saimniekiem.
Tā aizgāja manas pirmās bērna dienas, un tā auga mans spīts pret dzīvi. Es gribēju rast pasaulē labākas mājas un labākus cilvēkus. Es uzsāku savu klaidonību, neklausīju mātei, jo domāju: tik reti tu pie manis nāc, tev darbs mīļāks par mani.
Tad man bija jāsāk iet skolā. Un atkal man no skolniekiem bija jādzird – suņabērns! Es sāku domāt, kādēļ man nav tēva. Jo tikai tādēļ mani kristīja šai vārdā, ka es nezināju, kur ir mans tēvs. Un, ja tas būtu miris – kur ir viņa kaps?
Es laidu visu pār galvu. Ne tēvu es redzējis, ne viņš man mīļš! Es kādreiz par to ieminējos mātei, bet viņa man atbildēja:
– Tu esi par jaunu, lai to saprastu…
Ko man bija tālāk jautāt? Es izdomājos visvisādi, bet iedomāties, lūk, tas laikam ir mans tēvs – to neuzdrošinājos, jo manā degunā izskatījās daudzi cilvēki.
Un, klaiņādams no mājas uz māju, no cilvēkiem cilvēkos, es sāku skatīties tālāk zem ikdienas garozas. Vai maizīte tur pel kā ap siena laiku, vai arī tā būs laba un ēdama, līdz jaunās ražas statiņi notecēsies un saimnieks vadīs pirmo seru rijā.
Bet tad nozuda mana māte. Arī māti biju zaudējis. Paliku bez tēva un mātes. Bet neviens mani nesauca par bāreni. Es biju un paliku tikai suņabērns.
Kad citi mājas ļaudis taisījās uz kapu svētkiem, plūca valgām acīm ziedus saviem aizgājējiem, es saucu Duksi un gāju līdzi lopu baram. Ganībās paegļi sitās man sejā, bet tas mani netraucēja: pie tādiem glāstiem sen biju pieradis.
Un neplīsa man ziemā tik daudz zeķu, cik vasarās mainīja saimnieks. Neviens nikns vērsis man nedrīkstēja stāties ceļā, un, ja saimniece man nedeva ganos līdzi launagu, tad es stingri ieprasīju savam palīgam sunim ēsmu. Un, ja biju kādas kalpones aizkaitināts, kas, sadzenot lopus mājās, spēra ar kāju aitām vēderā, tai jāizrāpjas bija no sīvas bedres un jāizgriež savi lindraki.
Kas par to, ka es daudz reiz tiku sists un lamāts!? Tie bija sitieni tikai uz manas miesas, bet ar savu spītu es saglabāju miesas vingrumu.
Es atradu labu saimnieku Mežgala Jaunzemos. Es saku – labu saimnieku, jo līdz tam biju redzējis savus maizes devējus tādus, kas atļāva viņu istabās ieiet tikai Vasarassvētku un Zāļu dienas vakaros, kad jāienes bija meijas.
Jaunzemos es sāku dzīvi kā pats savās mājās. Tas ir aplam teikts – pats savās mājās, jo man taču nekad pašam savu māju nav bijis, bet es tā domāju, ka tie ļaudis, kam pašiem kādreiz ir bijusi sava pajumte, bet likteņu šaustīti, izputējuši par gājējiem tā teiktu.
Man nekā netrūka, jo nekad nebiju no citiem nekā prasījis. Biju allaž pateicīgs par to, ko man deva.
