– Labi, ka Pēteris man pagādāja šo kaļķīti. Bēgot no pagāniem, savējo biju pazaudējis, – stāsta Ušurs un kāri velk krūtīs dūmu pēc dūma.
57.
– Labi, ka Pēteris man pagādāja šo kaļķīti. Bēgot no pagāniem, savējo biju pazaudējis, – stāsta Ušurs un kāri velk krūtīs dūmu pēc dūma. Bet tad viņš sastingst, un tikko pīpe neizkrīt no zobiem.
– Nāk, nāk! – Ušurs pierauj aiz elkoņa Vītoliņu pie loga.
– Nekas, tā pati laikam būs, kas nes mums ko iebaudīt, – atsaka Vītoliņš un aptausta revolveri.
– Mīlīt, – Ušurs sāk smaidīt, – tā jau tā pati, kas pirmīt aizgāja – mana vecā kalpone.
Vera Tiltiņa ar vienu roku pietur plecos šauteni, bet otrā rokā nes grozu.
– Pīlīte, pīlīte nāk, – priecājas Vītoliņš, – mēs drīz tiksim pie garšīga viruma. Bet tagad – katrs pie savas stenderes!
Atveras kancelejas durvis un ar smaidu lūpās kāpj pār slieksni Vera Tiltiņa.
– Priecājos, daiļā dāma, jūs redzēt! – vienā rokā jau Vītoliņš tur plintnieces šauteni, bet ar otru ķer pilno groziņu, lai sievišķis nobīlī to nenograuj uz grīdas un nesaplēš vīna pudeles. Vītoliņš gan nav tik kārs uz vīnu kā Ušurs uz tabaku, bet pēc šīs dienas gaitām malciņš ies labi pie sirds.
Atskan skaļš sievietes kliedziens, un Tiltiņai pie kājām paliek grīda drusku slapja. Tad viņa ierauga savu bijušo saimnieku. Naids un bailes pazib viņas acīs, un lūpas tā cenšas savilkt spītā. Bet cilvēku tuvumā ikviens sprostā iedzīts zvērs top lēns. Viņa redz, ka ir atbruņota, bet kur ir palicis viņas jaunais draugs Augusts Blekte? Varbūt vēl notiks brīnumi. Viņas pirmais līgavainis Jūlijs Zviedrs, lai nestājas blakus Augustam. Augusts ir visai spēcīgs un varens!
– Jūs atnesāt mums palaunadzi, tas ir jauki, – ironizē Vītoliņš. Bet Tiltiņa cieš klusu.
– Varbūt jūs vēlaties sastapt rakstveža kungu?
– Spundēsim turpat iekšā! – iekrīt Ušurs. – Šitais ir nejauks sievišķis, nevienai vien manai aitai tā ir ielauzusi ribas.
– Ja saimnieks nedod ēst, tad kalpam ir jāgādā, kā tikt pie gabala gaļas, – spītīgi atcērt Tiltiņa.
– Paskat, diedelnieks, es viņai ēst neesot devis! – Ušurs pietvīkst no dusmām. – Karcerī, karcerī! – viņš sit tik stipri ar kāju uz grīdas, ka pa galda virsu sāk lēkāt spalvas kāti.
– Lūdzu, daiļā dāma, – atsāk Vītoliņš, – kaut kur ir rakstīts, ka neesot labi būt cilvēkam vienam. Mēs dosim jums draugu atpakaļ. Iesim!
Arī Tiltiņu ieliek karcerī.
– Bet tagad nu liksim kājas pār pleciem, – skubina Ušurs.
– Jā, ko darīt mums te nav. Vai tev nav nazis?
– Jā, – Ušurs pasniedz Vītoliņam nazi.
– Jāsagriež mazākais zīmogi un jāpārgriež telefona vadi. – Vītoliņš paņem Tiltiņas šauteni plecā un iebāž savu revolveri kabatā.
– Iesim, iesim, – nemierīgi mīņājas Ušurs un bāž no jauna savā pīpē tabaku.
– Pagaidi, – Vītoliņam kas iekrīt prātā. – Karcera atslēgu tu nodod kazaka sievai un saki, lai tā nāk pēc divām stundām un izlaiž apcietinātos. Pa to laiku mēs jau būsim gabalā.
Viss tā tiek izdarīts. Un pagastmāja paliek kā izmirusi. Bet kur ir palicis viņu trešais biedrs?
