Pēc kādas pusstundas šaušana apklusa un iestājās klusums. Vītoliņš ar savu kolonnu virzījās uz galveno kaujas sektoru pretim Jaunjelgavas mācītāja muižai.
Pēc kādas pusstundas šaušana apklusa un iestājās klusums. Vītoliņš ar savu kolonnu virzījās uz galveno kaujas sektoru pretim Jaunjelgavas mācītāja muižai. Tur viņš sastapās ar Veckalniņa zaļajiem partizāņiem un kopīgi devās uz priekšu, kur bija atradusies vācu kaujas līnija.
Bija kritis vācu brīvmuižnieks fon Jēna, un viņa korpuss atkāpās Taurkalnes virzienā.
Pēc dažām dienām latviešu daļas uzsāka uzbrukumu, un kādu nakti pa to pašu dēļoto meža ceļu, dimdot sasalušai zemei, jāja Taurkalnes virzienā pulciņš jātnieku. To vidū nebija Vācijas brīvkunga, bet tie visi bija brīvās Latvijas virsnieki, kas steidzās pakaļ dižciltīgajiem ienaidniekiem.
No Jaunjelgavas gandrīz līdz pašai Bauskai latviešu daļas sekoja uz pēdām mūkošiem bermontiešiem. Vienīgi pie Vecsaules kādā rīta stundā iznāca sadursme, kurā latvieši ieguva daudz lielgabalu lādiņu un šauteņu.
Pēc Bauskas ieņemšanas Vītoliņš ar savu rotu un Veckalniņš ar saviem zaļajiem partizāņiem devās tālāk uz Lietuvas robežu un iegāja Žeimē. No vietējiem iedzīvotājiem viņi uzzināja, ka sešas verstis attālajā Kruku miestiņā vēl slaistoties bermontieši.
Abas rotas devās turp un pārsteidza nelielu ienaidnieka nodaļu, kas jau bija sagatavojusies atstāt miestiņu. Bet, tā kā izlūkošanas nodaļa bija iegājusi Lietavas teritorijā, tad leitnants Broders ziņoja par nodaļas atrašanās vietu kaujas rajona priekšniekam Stulpiņam. Bet nebija vēl saņemta no rajona priekšnieka nekāda pavēle, kad Krukos ieradās kāds Lietavas galvenā štāba virsnieks kopā ar angļu kapteini, kas bija piekomandēts priekšstāvis no ģenerāļa Nisoeļa delegācijas, un aizliedza izlūkošanas nodaļai izdarīt uzbrukumu Bermonta bandai, jo tā pati labprātīgi izvācoties.
Izlūkošanas nodaļu atsauca uz Jelgavu, un tā devās uz Rīgu mazā atpūtā, lai dotos tālāk uz lielinieku fronti. Bet pēc Bermonta cīņām izlūkošanas nodaļu vairs neatstāja kā atsevišķu kaujas vienību, bet sadalīja pa pulkiem. Vītoliņu ar savas rotas kareivjiem iedalīja kādā Kurzemes divīzijas kaujas pulkā.
Pulkā Vītoliņš ar savu rotu ieradās īsi pirms Ziemassvētkiem. Bet, tā kā viņi visi bija dūšīgi cīnījušies pret Bermontu, pulka komandieris piešķīra Vītoliņa rotai svētku atvaļinājumu. Arī Vītoliņš pats devās apciemot vecākus.
Dzelzavas stacijā Valdemārs Vītoliņš izkāpj no vagona un dodas uz savām tēva mājām – Pabēržiem. Pēc komunistu izdzīšanas viņš tikai uz dažām stundām bija ieskrējis mājās, lai paņemtu dokumentus. Toreiz nebija laika apskatīties, cik vingra vēl tēvam gaita un vai mātes galvu vēl sedz kāda tumšāka matu šķipsna. Tagad viņš ir priecīgs, ka varēs pavadīt svētkus pie vecākiem, varbūt pat dedzināt eglīti kā senākos laikos.
