Viņš mierinās tēvu, lai tas vēl drusku paciešas: drīz svešas varas būs padzītas pāri dzimtenes robežām, un tad viņš varēs nākt tēvam palīgā vagu dzīt.
66.
Viņš mierinās tēvu, lai tas vēl drusku paciešas: drīz svešas varas būs padzītas pāri dzimtenes robežām, un tad viņš varēs nākt tēvam palīgā vagu dzīt. Viņš mīļi skūpstīs mātei roku, lai tā tik daudz nebažījās par viņa dzīvību – viņas svētību viņš allaž nes savā sirdī!
Ernis Vālodze brauc staciju tālāk. Viņam gan nav ne tēva, ne tēva māju, bet viņš brauc uz Jaungulbeni pie Jaunzemiem pavadīt savu atvaļinājumu.
– Varbūt Jaunzemi tagad bez saimnieka? Tad ir bēdīgi. Ar sieviešu rokām vien tālu netiks, – domā Ernis. – Tiešām brīnums. Iet visi reizē, bet viens, kas paliek visdrošākā vietā – pazūd. Ernis grib redzēt, kā ļaudis tagad dzīvo tajā pusē, kur viņš tik ilgus gadus griezis gana rīksti. Un par visu vairāk viņš grib saklaušināt savu māti. Viņa taču apsolījās nākt atpakaļ uz Jaungulbeni.
Jaungulbenes stacijā Ernis satiek grāmatirgotāju Rikveili. Šim cilvēkam pašam sava veikala nekad nav bijis un, liekas, arī nebūs. Jo laiku maiņās viņš savu iekrāto naudu allaž pazaudē. Vai vasara, vai ziema, viņš pacietīgi nes plecos grāmatu maisu un apstaigā ļaudis pa mājām. Un tieši ap Ziemassvētkiem viņš staigā ļoti daudz, jo visiem taču vajadzīgs nākamgada kalendārs! Tamdēļ, lūk, Rikveilis ir pagastā tāds cilvēks, kas daudz zina pastāstīt par ļaudīm.
Ernis jautā viņam par savu māti.
Jā! Aiz upītes Liedskalniņos tagad dzīvojot. Viņnedēļ vēl dziesmu grāmatu no viņa nopirkusi.
Ernis vairs nedomā par Jaunzemiem. Aiz viņa paliek fabrikas kalns, Kadupu priedes, un Liedskalniņu kūts priekšā ar lielu siena nastu plecos viņš ierauga savu māti.
– Māmucīt! – Ernis skaņi sauc lielā gabalā.
Noveļas smagā siena nasta no mātes pleciem, un viņa steidz pretim savam dēlam. Paliek sniegā koka tupeles, bet viņa to nemana. Vai tiešām viņai acis neviļ? Nē, nē! Tas ir viņš – viņš, viņš! Viņš ir dzīvs!
– Neraudi, māmucīt! – viņu skūpsta Ernis. – Vai mana ierašanās tev sagādā asaras?
– Nē, bērns, nē! Es raudu no lielas laimes. Es paguvu jau domāt, ka tevis nekad vairs neredzēšu.
Savā īsajā atvaļinājumā Ernis pagūst apciemot arī Jaunzemus. Tur dzīve plaukst no jauna! Gan Zviedri bija paņēmuši viņu pēdējo zirgu un nodedzinājuši mazmājiņu ar visām panckām, ko nevarējuši paņemt līdz, tak Jaunzems ir priecīgs par savu dzīvību!
