Tomēr Ernī līdz ar miglaino rīta krēslu iezogas sirdī mīlestība.
72.
Tomēr Ernī līdz ar miglaino rīta krēslu iezogas sirdī mīlestība. Atskan tālumā gaiļa pirmie akordi. Rokas viegli apvijas ap meiteni. Pie Erņa sejas pieskaras kuplais jāņuzāļu vaiņags. Viņš redz divas sološas acis.
Varonīgi nodimd otrā krastā šautenes troksnis. Bet migla un kūpošie Liedes ūdeņi ir slēpuši divus no ļaužu acīm.
No jauna viņu skati sastopas.
Erņa seju skar vītis jāņuzāļu vaiņags, no kura raugās uz viņu divas miegainas acis.
XX
Dažas dienas vēlāk.
Liegi viņš sniedz meitenei roku un palīdz izkāpt pa logu pusnakts saules piemirdzētā Jaunzemu dārzā. Klusēdami viņi apsēžas zem kuplu koku sazarojuma, kur mēness neielej nevienu gaismas strūklu. Majestatiskā mierā sastindzis vasaras piesātinātais dārzs. Dziļi smauž dzīvojamās ēkas siluets. Viss it kā kustībā negaidot pārtraukts, apburts, tikai koku lapotnes veikli aplido divi sikspārņi, un vecās liepas dobumā sarunājas strazdu bērni.
Ai, vasaras nakts – jaunība, mīļā!… Un šī nakts nebeidz liet savu mirdzumu.
Austras sejā iedegas divas lielas acis, kurās satiekas nakts burvīgums un dvēseles sāpes. Šī meitene, šķiet, brīnišķa parādība, kurai Ernis nedrīkst pieskarties, un viņam kļūst skaidrs, ka mīl un nekad vairs nebeigs mīlēt. Viņa lūpas čukst neliekuļoti:
– Austra, es meklēju vārdu, ar kuru varētu apzīmēt mīlestību…
Pārvietojas gaisma Austras sejā. No krēslas iznirst smaids. Divas baltas rokas apvij Erņa kaklu.
Nogrimst mirdzošā nakts. Nozūd debesis. Divas dvēseles bailīgi paslēpjas zemapziņas ēnā.
Divi cilvēki slīkst viens otra apkampienos un tver mirkļus ar katru sīkāko nervu stīdziņu. Neprāts pār viņiem izpleš spārnus, kuru galos mirdz asaru rasa. Paveras kaislību atvars, atmostas instinkti, un kaut kur drūmi glūn nelaime. Grēka mirdzumā viss kļūst neredzams, tikai bauda vicina ugunīgu rapieri, veicinādama bojāeju.
Tā Austra nekad vēl nav skūpstījusi.
– Draugs, es tevi aiznesīšu tālu caur nakti, – čukst Ernis. -Tālu, tālu, lai neviens, izņemot mani, nevarētu mielot savas acis pie tava skaistuma.
– Man šonakt bailes no tevis, draugs, – it kā vairīdamās, runā Austra, bet vijīgām rokām nebeidz glāstīt Erņa pelēkos matus.
– Ai, kaut tavas bailes būtu mazākas par tavu mīlu. Es nezinu, ko tu sevī glabā, bet tu esi manās domās, manos sapņos, katrā elpas vilcienā. Tu atgādini tagad visjūtamāk kaislības, neskatoties, ka jūtu pret tevi cienību, kādu var just pret svētumu.
