Droši arī Junzems man neliegtu savu meitu. Bet tagad… Māt, mīļo māt, neraudi… – Dēls, Austra ir tava pusmāsa.
Droši arī Junzems man neliegtu savu meitu. Bet tagad… Māt, mīļo māt, neraudi…
– Dēls, Austra ir tava pusmāsa.
– Kā tā?
– Jaunzems, bērns, ir tavs tēvs…
XXI
Silta jūsma ar laiku izplēn. Bet Erņa būdiņas skurstenis arvien idilliski kūpina dūmus, aicinādams viesos ļaudis, kas ir vienkārši un atklāti kā pati daba un kuru domas slēpj sevī raženu dzīves gudrību. Tad Ernis pastāsta par savām varonīgajām cīņām kaujas laukos. Kādreiz vecie paziņas ieminas:
– Bet tu taču, Erni, gribēji dzīvē kļūt zinātnieks un ne arājs.
Uz to Ernis lepni atbild:
– Vai tad es neesmu zinātnieks? Vai mani lauki nemākulīgi kopti? Es cīnījos par tēvu zemi, un tēvu zeme alktin alkst spēcīgu darba roku!
– Bet viņa alkst arī pēc čaklām saimnieces rokām,- tādās reizēs atsāk māte. – Mani pirksti jau, dēls, sāk tirpt. Apskaties nu, apskaties…
Bet – tas ir jauns stāsts!
