Jāni Vītolu savulaik visi pazina kā Gulbenes basketbola komandas “Buki” kapteini. Pirms septiņarpus gadiem viņš devās prom uz Ameriku. Šobrīd Jānis kopā ar savu piecus gadus veco dēliņu Patriku Dāvi ir ieradies Latvijā, lai apciemotu ģimenes locekļus un satiktu draugus un paziņas.
– Kāpēc tu toreiz nolēmi doties prom?
– Tas viss notika diezgan pēkšņi. Jutu, ka basketbolā ienāk jauni spēlētāji un perspektīvas īsti vairs nav. “Baronā” vēl nedaudz paspēlēju un tad nolēmu, ka kaut kas ir krasi jāmaina. Vienā dienā izdomāju, ka jādodas prom. Tiesa, pēc kāda mēneša es jau domāju, ka jābrauc atpakaļ, jo bija ļoti grūti. Sākumā bija domāts, ka braukšu pie vienas paziņas uz Ņujorku, taču tur darba nebija, izdomāju, ka braukšu uz citu vietu, bet arī tur negāja viegli. Sveša valsts, kultūra… Taču pamazām, pamazām iedzīvojos. Varbūt, ja tā būtu Īrija vai Anglija, es būtu atbraucis atpakaļ, bet Amerika tomēr ir tik tālu, vienkārši bija jācīnās. Bija skumji, neviena savējā apkārt nebija, nevienu neinteresēja, kas ar mani notiek, bija vajadzīgs milzīgs gribasspēks, lai tiktu ar to visu galā, bet es to biju izlēmis. Parasti notiek tā – ja kaut ko izlemju, tā arī daru. Es neatkāpjos no saviem mērķiem.
– Vai tu tagad vēlreiz būtu ar mieru iziet tam visam cauri?
– Lai to visu sāktu no gala – diez vai. Protams, viss atkarīgs arī no tā, ar kādu mērķi tu turp brauc – ja pusgadu pastrādāt, tad tas ir citādāk, bet, ja tu brauc, lai iedzīvotos un kaut ko veidotu un darbotos, ir grūti. Diez vai es to uzņemtos. Varbūt arī gadi vairs nav tie. Jaunības dullumā varēja braukt, tagad jau esmu palicis vecāks, nosvērtāks un apdomīgāks.
– Bet vai kādreiz tu varētu atgriezties Latvijā?
– Nekas nav skaidri zināms. Arī Amerikā viss vienā dienā var apgriezties kājām gaisā, un varbūt Latvijā pēc kāda laika būs ļoti plašas iespējas.
– Septiņus ar pusi gadus neesi bijis šeit, kā ir atbraukt šurp pēc tik ilga laika?
– Man šķiet, ka viss šeit ir mainījies uz labo pusi. Pilsēta ir kļuvusi skaistāka, ielas – labākas. Iepriekš sazinoties ar gulbeniešiem, man bija tāds priekšstats, ka viss ir tik drausmīgi. Lai gan es nevaru objektīvi spriest, jo šobrīd esmu atbraucis kā tūrists, bet, ja man te būtu jāpaliek, jāstrādā un jāsaskaras ar visām problēmām, es varbūt tā nedomātu. Bet šobrīd man ir patīkami šurp atbraukt. Esmu priecīgs arī visus redzēt un satikt.
Kad braucu šurp, man bija diezgan vienaldzīga sajūta. Nebija uztraukuma, kā būs, kā nebūs, nebija pat tā, ka ļoti gribētos braukt, jo laiks jau bija pagājis, bet tagad saprotu, ka noteikti būs jābrauc vēl.
Iepriekš nevarēju atbraukt, jo man bija jāsakārto visi dokumenti. Tas prasa daudz laika un naudas. Mans mērķis bija sakārtot visu tā, lai es varu braukt ne tikai vienā virzienā, bet arī atgriezties Amerikā.
– Pastāsti par savu dzīvi Amerikā!
– Vispirms es aizbraucu uz Detroitu, tad Ohaio, padzīvoju arī Klīvlendā un tad nokļuvu Floridas štatā. Piecus gadus tagad jau dzīvojam Orlando. Esmu izveidojis ģimeni. Mēs ar Ievu (arī gulbeniete) bijām jau pazīstami šeit. Kad es aizbraucu uz Ameriku, apmēram pēc mēneša viņa atbrauca pie manis. Ieva gan vēl pēc tam atgriezās Latvijā, bet tad atkal atbrauca pie manis. Tā mēs tur arī palikām. Tagad abi audzinām dēliņu. Viņš runā gan latviski, gan arī angliski. Tagad apmēram gads ir pagājis, kopš esmu sakārtojis visus dokumentus, lai varētu dzīvot un strādāt Amerikā. Droši vien domāsim arī par sava īpašuma iegādi. Pirms tam par to nedomāju, negribēju riskēt, nezinot, kā tas viss var beigties.
– Tev ir arī savs uzņēmums.
– Mums ir kompānija, kas saistīta ar transportēšanu – transportējam cilvēku iedzīvi, mēbeles, kad viņi pārceļas no mājas uz māju vai no dzīvokļa uz dzīvokli, bet sāku es ar uzkopšanu. Ar kādu lietuvieti izveidojām nelielu uzkopšanas kompāniju. Tagad jau kādus divus trīs gadus ar to nodarbojamies.
– Vai tu esi apmierināts ar savu dzīvi tur?
– Jā, dzīve tur ir laba. Ja esi sakārtojis dokumentus, ja esi iekārtojies un tev ir sava niša, viss ir kārtībā. Galvenais ir sakārtot dokumentus, pēc tam – ja esi normāls cilvēks, atradīsi, ko darīt, jo iespējas tur ir.
Klimats pie mums arī ir jauks. Tur ir ļoti silti. Ziemā pie mums parasti ir apmēram plus 15, plus 20 grādi. Šī ziema bija ļoti auksta, kad pāris naktīs bija arī mīnus grādi, bet sniegs tur, piemēram, pēdējo reizi ir bijis apmēram 1960.gadā. Sākumā bija grūtāk, jo vasaras ir ļoti karstas, taču nu jau ir pierasts. Protams, pie mums ir viesuļvētras. Pirmajā gadā, kad pārvācāmies uz Orlando, bija milzīga viesuļvētra. Viss tad bija aizslēgts, logi aizvērti ciet, izskatījās kā karā, nebija elektrības, no milzīgā vēja visi logi trīcēja. Mēs tādu skatu nekad nebijām redzējuši, tad bija tā nedaudz jocīgi. Tagad gan tā jau ir pierasta lieta un zinām, ka nekas traks nevar notikt.
– Pirms kāda laika arī Amerikā bija krīze? Cik ļoti to tur varēja izjust?
– Protams, mēs to izjutām. Piemēram, uzkopšanas kompānijai, kas man ir, uzreiz pazuda daudzi kontrakti. Cilvēki paši sāka ar to nodarboties. Ofisus kādreiz tīrīja katru dienu, pēc tam vairs tikai reizi nedēļā. Daudzi samazināja izdevumus, kur vien varēja. Cilvēki pārvācoties paši visu transportēja. Samazināja arī daudzus tūkstošus darbavietu, slēdza ciet rūpnīcas, daudzi bija šokā. Arī tagad, es domāju, daudziem nemaz neklājas viegli, tāpat, kā tas ir te. Vienkārši te tas mērogs ir mazāks. Tur ir vieglāk pārvarēt krīzi, te savukārt tas nav tik vienkārši.
– Bet vai dzīve Amerikā nav dārga?
– Man šķiet, ka Latvijā dzīve šobrīd ir krietni lētāka. Amerikā gan pakalpojumi, gan pārtika ir dārga. Protams, pārtika šeit ir arī garšīgāka, savukārt puikam gan negaršo. Kad bijām Rīgā, viņš bija priecīgs, ka varēja aiziet uz “Makdonaldu”. Sākumā vienīgais, ko viņš ēda, bija “Kellogs” pārslas ar pienu.
Runājot par izklaides iespējām, man nav bijusi iespēja izjust šejienes izklaides iespējas. Tur, protams, mums ir ļoti plašas iespējas. Disnejlenda, piemēram, puikam vairs nav nekas īpašs, jo viņš tur ir bijis vairākkārt. Viņam, piemēram, ļoti patīk Rīgas Zooloģiskajā dārzā, arī paskatīties, kā laukos kūtī dzīvo lopiņi.
– Vai tur, Amerikā, tu atceries arī par basketbolu, kādreiz paspēlē?
– Mums ir vietējais radio un ir izveidota komanda. Braucam pa skolām Orlando apkārtnē un spēlējam, skatītāji nāk un skatās. Tas ir kā šovs. Nauda, kas tiek savākta, tiek atstāta skolas vajadzībām. Tas tā notiek jau apmēram septiņus gadus, arī es jau otro gadu spēlēju kopā ar viņiem. Varbūt līmenis tur nav nekāds īpašais, bet tas vienkārši ir prieka un labdarības dēļ. Tā īsti nopietni vairs neesmu spēlējis, domāju, ka arī negribētos. Protams, paspēlējam basketbolu vienkārši tāpat arī ar paziņām. Apmeklēju arī NBA “Orlando Magic” spēles.
– Vai tu uzturi sakarus ar saviem kādreizējiem komandas biedriem?
– Uldis Rudzītis tagad strādā pie manis, dzīvojam arī vienā kompleksā, redzamies katru dienu, uzspēlējam kopā tenisu, basketbolu. Uzturu sakarus arī ar Jāni Graudiņu, Daumantu Dreiškenu. Kad Daumantam bija sacensības Leikplesidā, satikāmies. Pāris reizes esmu runājis arī ar citiem komandas biedriem. Arī tagad, esot Latvijā, jāmēģina pēc iespējas visi satikt.
