Man vienmēr ir patikušas tikai koptas sievietes. Esmu izvēlīgs. Sievietei, kur mīlu, vienmēr ir jābūt kā uz nagliņas.
Ar nošļukušu būtni mīlēties nevaru. Ja tomēr to daru, tad tikai ķermeniski. Ja sieviete sapratīs, ka sevi tomēr ir jāuztur formā, un sāks to darīt, tad es gan ar sevi neko nevaru padarīt. Es nevaru mainīt savu attieksmi pret viņu. Visu laiku atceros, kā viņa šļampāja nošķiebtās kurpēs un ar raupju roku atglauda speķainos matus. Cik skumji, ka tā ir mana sieva. Ja man ar šo sievieti tomēr ir sekss, tad tikai aiz izmisuma. Tikai tāpēc, ka tobrīd nav variantu. Ja viņa to nesaprot un cer uz turpinājumu, tās ir viņas problēmas. Pat ja es atgrieztos pie viņas, tad tikai kā miesa. Mana dvēsele pret šo sievieti paliks kā sapuvusi. Tāpēc lai labāk meklē sev gultai kādu citu variantu. Tajā pašā laikā nenoliegšu, ka mēs varam turpināt dzīvot kopā, jo mums ir bērni, kopīgas mājas, kredītsaistības un visi mūsu radinieki uztver mūs kā ģimeni. Turklāt šajos laikos nav mazsvarīga nozīme arī apstāklim, ka sievai ir samērā ienesīga darbavieta. Faktiski viņa ir ģimenes vilcēja. Mani un manus neregulāros ienākumus viņa neņem pie dziesmas tikai tāpēc, ka es uzturu ilūziju, ka esam kopā un ka mūs saista jūtas. Bet kas tās par jūtām starp vīrieti un sievieti, ja viņus nevieno gulta?! Tomēr man tādā gadījumā vajag skaistu mīļāko. Es nevaru ilgi iztikt bez fiziska kontakta. Es protu dzīvot, novērtēt skaistumu. Un ar to lepojos. Tomēr manai mīļākajai ir jāzina, ka es nekad nešķiršos no savas sievas.
