Nudien Jēcis ir apbrīnojams vecis. Apgalvo, ka no jebkuras situācijas varot izkļūt sveikā un gūstot no tā labumu. Vajagot tik pastrādāt ar prātu, tā sakot, pakustināt smadzenes. Daudzi ir sliņķi un to negrib darīt.
“Jēci, beidz garo ievada runu, stāsti ātrāk, kā tad tu kustini savas smadzenes?”
“Nu tad klausies! Vakar Amālija bija Gulbenē lielveikalus “ķemmēt”.”
“Nu ko tad šī tur “izķemmēja”?”
“Nu, nesteidzini mani! Klausies, ko stāstīšu! Šī nopirkusi lašu mugurkaulu un astes spuru iepakojumus. Un ne vienu, bet veselus trīs. Samaksājusi gandrīz 3 latus. Nu apsēdās pie virtuves galda un vienu atpakoja. Runcis skatījās un ņaudēja. Saoda zivju smaku. Nekādas gaļas jau tur tikpat kā nav – plikas asakas ar asti piedevām. Runcim atdeva mugurkaulu ar asakām. Šis aizrijās. Asakas saspiedās starp zobiem. Tā Amālija tos labumus izmeta atkritumu spainī. Bet tu jau zini – man zobu mutē tikpat kā nav. Trīs apakšējā žoklī un trīs augšējā. Un galvenais, ka vieni pret otriem neatrodas, bet ir pamīšus. Es ņēmu gaļas mašīnu, divreiz izmalu cauri tos lašu kaulus, astes spuras gan pirmo reizi bija grūti dabūjamas cauri nazim. Sabēru bļodā un grasījos nobaudīt. Te pie durvīm klauvēja. Ciemos ieradās kaimiņu Pēcis ar savu Anniņu. Šie pašreiz nestrādā, jo neesot kur strādāt. Saņemot pabalstu, laikam jau bezdarbnieka. Pēcis vilka laukā no kabatas pudeli “krutkas” un “divlitreni” alus. Mana Amālija tik nošņāca: “Atkal plenčosiet.”
“Nu ko tur daudz pieplenčosi,” teica Pēcis, “kas tas ir uz četrām galviņām? Bet kas tev tur, Jēci, tai šķīvī tik labi smaržo?”
“Es te bišķiņ nodarbojos ar kulināriju. Noskatījos pa televīziju, kā rīkojas gardēži, un domāju, vai es tā nevaru. Un tā sagadījās, ka Amālija vakar veikalā nopirka šos izcilos lašu iepakojumus.”
“Bet kāpēc tad tu tos lašus esi samalis?”
“Nu labāk ielej no tās pudeles, tad varēsim uzkost.”
Pēcis ielēja. Saskandinājām, izdzērām. Ar karoti pasmēlām manu mākslas darbu.
Pēcis teica: “Bet tie taču kauli un vēl aste, nevar sakost.”
“Nu ja, tev problēmas, jo ir visi zobi, bet man to nav, es nekošļāju, tik noriju. Un nekāda vaina.”
Nu tā mēs lustējāmies. Amālija ar Anniņu gan neēda. Amālija tik baidās, ka mums nepaliek slikti. Bet es šo mierināju, ka ir daudz fosfora un mums tas nepieciešams. Lūk, kā!”
