Tās visas
varavīksnes krāsas…
Baudi tās – tās
daba sniedz kā māsas.
Pati spilgtākā –
tā mīlestības krāsa –
tā pie visām citām
piejaukta kā lāsa,
kas gar trauka malu
nopil sārta… sārta –
Vai no zemenēm,
vai jāņogām, vai cita?
Vai no iedomām,
no mīlestības siltas?
Viss tev pienākas,
jo proti būt kā saule,
plaukstošs pavasaris
vizbuļbērniem kraujā…
Un – kad vakars –
klīsti zvaigžņu pļavās,
lido zilpelēko
debess dzīļu skavās…
Varbūt Pērkoņtēvs
aiz durvīm baras?
Nebaidies!
Jo baltā krāsa sargās.
