Kāzu laiks, skolas laiks. Brīdis, kad “cāļus skaita rudenī”, bet jaunas bekas mežā diezin vai vairs izaugs, kaut arī šonedēļ sola vēl vasarīgi siltas dienas. Vēl jau gardu muti ēdam vietējos dārzos vai uz palodzes (manā gadījumā) audzētus tomātus. Tiekam pie vietējiem gurķiem, plūmēm, bumbieriem, āboliem. Vēl varam tikt brūklenēs un salasīt arī dzērvenes. Vārdu sakot, jāļaujas gadskārtu priekiem, pienākumiem un ikdienībai. Arī tēriņiem. Nav joks sarūpēt visu vajadzīgo bērnu (mazu un lielu) skolas gaitām. Mammas, tēvi un vecvecāki paši sev pievelk jostu, lai tikai bērniem nekā netrūktu. Šim nolūkam labi noderējusi melleņu nauda. Daudzi vasarā lasīja mežā, pārdeva (bija laba cena, pati zinu, pati lasīju un pārdevu), sapelnīja, lai varētu palaist bērnus uz skolu. Kā korespondente es šajās augusta pēdējās dienās esmu ielūkojusies Gulbenes novada vidusskolas gaiteņos. Redzēju skaistus, arī ikdienā saposušos cilvēkus – skolotājus. Manīju viņu sejās gan laipnību, gan zināmu piesardzību. Jaunais mācību gads būs pārbaudījums visiem. Arī jaunajai skolai un tās pedagoģiskajam sastāvam. Galvenais – nenokārt degunu un turēt augstu paceltu novada karogu. Lielas cerības ir liktas uz “septiņu rūķīšu” principu jeb direktores vietniekiem. Tikai kolektīvā domāšanā pedagogi var sasniegt tos mērķus, kādus viņiem izvirza gan pašvaldība, gan profesionālā misija. Galvenais – nenolaisties līdz intrigām, “matu skaldīšanai”. Lai izdodas! Visu cieņu mūsu skolotājiem un viņu jaunajai darbavietai – novada vidusskolai! Devos arī uz Gulbenes bērnu un jaunatnes sporta skolas sapulci basketbola treneriem un audzēkņu vecākiem. Runa bija par sadarbību ar biedrību “Gulbenes Buki”. Pašvaldības Sporta pārvaldes vadītājs Lauris Krēmers definēja lielus plānus par to, ka skolai jāstrādā rokrokā ar biedrību, ka Gulbenei jākļūst ne tikai par “Buku” kalvi no paša mazākā basketbolista līdz lielās komandas dalībnieku sastāvam, bet arī par to, ka Gulbenei jāveidojas par basketbola reģionālo centru. Saruna nevedās. Skolas kolektīvā bija jūtams šļauganums, sak, kā ir, tā ir, un tā ir labi. Nodomāju – kā derētu šodien Gulbenē tādi entuziasti, kādi savulaik sporta skolā bija basketbola treneris Juris Baškers, skolas direktori Aldis Sproģis, Egils Čakars. Cilvēki, kuri gribēja, prata sasniegt lielus mērķus un motivēja audzēkņus. Ne velti šos cilvēkus ar mīlestību pieminam arī šodien.
