Viņš mums ir vajadzīgs kā liecinieks. Aizdomās turamais mums jau ir.
Viņš mums ir vajadzīgs kā liecinieks. Aizdomās turamais mums jau ir.
Atgriezusies istabiņā, Laura jutās nomākta. Ziņa par Agritas bojāeju izplatījās zibenīgi. Sensāciju kārajai Ilzei arī šoreiz bija, kas sakāms: – Vai, meitenes! To izdarīja tas pats maniaks, kas uzbrūk sievietēm slēpies maskā. Nabaga Agrita, viņa vēl smējās par to vīrieti.
Monvīdu Laura sastapa tikai pēc divām dienām. Viņš kā parasti gaidīja pie universitātes kāpnēm.
– Kāpēc tu neatnāci uz tikšanos? – Monvīds izskatījās neapmierināts.
– Es biju rezervējis galdiņu.
– Mani gaidīja mājās, – Laura vainīgi nodūra acis. Kādu laiku viņi gāja klusēdami. Bija jaušama sasprindzināta atmosfēra.
– Kāpēc tu savā vietā atsūtīji draudzeni? – Monvīds pārmeta. – Vai tad es tev liekos pretīgs?
– Nē, piedod. Agrita aizgāja tev pateikt, ka es nevaru atnākt, – Laura taisnojās.
– Tiešām? Man viņa to neteica.
– Un neatgriezās no tikšanās…- Laura asi piebilda.
– Kā? Par ko tu runā? – Monvīds neizpratnē apstājās.
– Redzi, Monvīd, – Laura uztvēra vīrieša zili pelēko acu skatienu.
– Agrita ir nogalināta.
– Pēc sarunas ar tavu draudzeni, es aizgāju prom, – Monvīds izskatījās domīgs. – Viņa palika restorānā. Kā tad tā?
– Vai policija tevi nav uzmeklējusi kā liecinieku?
– Nē, – Monvīds teica. – Bet ja tu vēlies, es varu pats aiziet un izstāstīt.
– Lūdzu, izdari tā.
– Labi, – Monvīds saņēma Lauras plaukstu. Abi atsāka iet. Klāt jau bija arī kopmītnes durvis.
– Laura, sargā sevi, – Monvīds norūpējies pagrieza pret sevi Lauru. – Apsoli man, ka vēlu vakaros neiesi laukā. Tas ir bīstami. Laura pamāja ar galvu.
* * *
Nākamajā rītā Laura saņēma pavēsti ierasties policijā. Niks Zvirbulis atkal sāka uzdot jautājumus saistībā ar Agritu. Ar ko draudzējās? Kādas diskotēkas apmeklēja? Ar ko strīdējās? Visbeidzot viņš uz galda izbēra Agritai piederošās somiņas saturu.
– Tu biji viņas draudzene, kopā dzīvojāt. Apskaties labi, vai visas mantiņas ir uz vietas. Varbūt kas ir nozudis. Kaut gan laikam šis jautājums nav īsti pareizs. Nevar jau zināt visu par otru cilvēku, – Niks filozofiski piebilda.
Laura uzmeta skatienu dažādiem nieciņiem, tad rokās paņēma kosmētikas maciņu.
– Par mantām nezinu. Toties mēs bieži izmantojām viena otras kosmētiku, – Laura pārcilāja maciņa saturu. – Neredzu mūsu iemīļoto lūpu pomādi.
– Varbūt pomāde ir palikusi kopmītnēs? – Niks jautāja.
– Es paskatīšos istabiņā.
– Vēl viens jautājums. Kādas tev attiecības ir ar Monvīdu?
Laura saknieba lūpas. Kāds tam sakars ar Agritu? Ko tas stulbais policists bāž degunu viņas personīgajā dzīvē?
– Labi. Tad pasaki, kādos apstākļos tu ar savu draugu iepazinies? – Niks bija nepiekāpīgs.
– Autoostā, – Laura pasmīnēja. – Es viņam atgādināju mirušo sievu.
– Tā reizēm gadās, – Niks piekrita, mēģinādams pamudināt studenti uz vaļsirdīgu sarunu. Laura klusēja.
– Vai viņš tev ir ko dāvinājis?
– Ziedus, – Laura atbildēja. Viņas nepatika pret rudmataino izmeklētāju auga lielumā.
– Mums neizdodas atrast Monvīdu. Viņš mums ir vajadzīgs tikai kā liecinieks, – Niks skaidroja. – Ko tu zini par viņa ģimeni, darbu?
– Viņš neko tādu nestāstīja. Ieminējās, ka strādā firmā, – Laura atbildēja. Viņas sejā bija lasāma skaidra atbilde: ja arī zinu, vienalga neteikšu.
– Varbūt tev ir kāda lietiņa, teiksim fotogrāfija? Varbūt vēl kas, ko Monvīds tev atstāja? – Niks izmisīgi taujāja.
– Nē, nav. Viņš man dāvināja tikai rozes. Dāvanu kārbu un atklātnīti jūs taču jau paņēmāt, – Laura uzmeta lūpu. Pēc nelielas svārstīšanās viņa izņēma no somiņas ietinamo papīru un uzmeta uz galda.
